Sandra Apine
“Betona džungļi, kuros top sapņi/ Nav nekā tāda, ko tu nevarētu izdarīt/ Tagad jūs esat Ņujorkā!/ Šīs ielas jums liks justies pilnīgi jaunam/ Lielās gaismas jūs iedvesmos/ Aplausi Ņujorkai!” – apmēram tā dzied Alīsija Kei un Jay – Z populārajā dziesmā “Empire State Of Mind”. Dziesma ir kā mīlestības vēstule Ņujorkai – pilsētai, kas iedvesmo un kur sapņi piepildās, un tagad, pēc Ņujorkas apmeklējuma, varu novērtēt, cik ļoti viņiem taisnība. Lai sapņi piepildītos, te ir jāuzkavējas, bet pat pāris dienu laikā Ņujorka pārņem savā varā tā, ka aizraujas elpa, pārsteidz un fascinē ar savu dinamiku, varenību, spozmi un unikālo garu.
Var nopirkt gaisu
Ņujorka jeb Ņujorkas pilsēta (New York City), lai to nejauktu ar Ņujorkas štatu, ir pasaules nozīmes megapole un lielākā ASV pilsēta. Pilsēta ir ASV ekonomiskais un finanšu centrs, taču tai ir arī liela nozīme citās nozarēs – mākslā, modē, zinātnē, tehnoloģijās, izglītībā, izklaidē. Tā ir popkultūras metropole – te ir iespēja nokļūt vietās, par ko lasīts grāmatās vai kur filmēta jūsu mīļākā filma, un pašam sajusties kā filmu zvaigznei. Īstenībā, palasīju, ir pieejamas arī speciālas, piemēram, seriāla “Sex un lielpilsēta” tūres.
Ja mazliet no Ņujorkas vēstures –
tā sniedzas līdz pat 1624. gadam, kad to atklāja Holandes Republikas kolonisti un nosauca par Jauno Amsterdamu. Tobrīd te dzīvoja indiāņi. Pilsēta un tās apkārtne angļu kontrolē nonāca 1664. gadā un tika pārdēvēta par Ņujorku Jorkas hercoga vārdā. Ja tā padomā, labāk īsāks nosaukums, kaut gan droši vien amerikāņi izdomātu, kā “Amsterdamu” saīsināt. Ņujorka bija ASV galvaspilsēta no 1785. līdz 1790. gadam. Tad tapa skaidrs, ka jābūvē jauna galvaspilsēta, jo Ņujorkā vairs nebija vietas nozīmīgām valdības ēkām, un tapa Vašingtona.
Jā, vietas tur vairs klasiskā izpratnē nav. Ņujorka vairs nebūvējas plašumā, jo tas nav iespējams, tā būvējas uz leju vai uz augšu. Tas šķiet pārsteidzoši, bet Ņujorkā, īpaši Manhetenā, pārdod… gaisu virs ēkām. Loģiski, to var nopirkt vienīgi miljonāri, un Ņujorkā tāds ir katrs sestais. Tādēļ tas, kas visvairāk fascinē šajā aizokeāna metropolē, ir debesskrāpji. No gides uzzināju, ka Ņujorkā pavisam ir 6542 debesskrāpji. Augstākā – Empire State Building ir 381 metru augsta (102 stāvi), kas šo titulu gan ieguva tikai pēc Dvīņu torņu sabrukšanas. Šo debesskrāpi sarunvalodā sauc par Impērijas štatu, no kā radies arī nosaukums. Šī ēka ir viena no Amerikas kultūras simboliem, tajā nudien ir jāuzkāpj, lai izprastu šīs zemes varenību. Interesants fakts – debesskrāpis ir redzams vairāk nekā 250 kinofilmās, sākot ar 1933. gada filmu “King Kong”. Runājot par debesskrāpjiem, jāpiemin arī slavenie Trampa torņi (Tramp tower) jeb viņa viesnīcas, no kuriem vienā, publiski pieejamajā, bija iespēja ielūkoties. Tam gan ir tikai 58 stāvi – tātad Trampam ir, kur tiekties.
Kontrastam – no rītiem pie baznīcām stāv trūkumcietēju rindas, kuriem tiek izsniegts dienai vajadzīgais. Protams, arī pabalstu sistēma ir dāsna – tāds ir katram, kura ienākumi ir mazāk par 900 dolāriem.
Pasaules krustceles – Taimskvērs
Ņujorka ir sadalīta piecos lielos rajonos: Steitenailenda, Kvīnsa, Bronksa, Bruklina un visdārgākā un bohēmas pilnā Manhetena. Ir vērts redzēt tos visus, jo rajoni iemieso tik dažādo Ņujorku un Ameriku kopumā. Piemēram, Bruklinā dzīvo visvairāk iedzīvotāju no visiem pieciem Ņujorkas rajoniem – 2,3 miljoni, arī vairāki simti tūkstoši imigrantu, rajons ir slavens ar savu daudzveidību un kultūras mantojumu. Ja mēs nezinām neko par Bruklinu, tad droši vien zinām iespaidīgo Bruklinas tiltu – to būvēja piecpadsmit gadus, un, neraugoties uz visiem šķēršļiem, tostarp vismaz divdesmit mirušiem būvniekiem, 1883. gadā pasaulē garākais piekartilts bija gatavs. Lai gan celtniecībā izmantoja iepriekš nepārbaudītus paņēmienus, tilts izdevās tik stabils, ka joprojām tas kalpo par svarīgu Ņujorkas satiksmes artēriju.
Visvairāk laika šeit jāveltī Manhetenai, kuras daudzkrāsainības aprakstam vien vajadzīga teju grāmata. Tas ir Ņujorkas vēsturiskais centrs, kura nosaukuma autori ir indiāņi. Pārsteigs kolorītā Čainatauna, no kuras savulaik izdzīvoti itāļi un kurā iebraucēju ģimenes mēdz dzīvot “uz viena cilvēka pases”, Volstrītas banku varenība, smalkā Čelsijas apkaime, kur pastaigājas, šķiet, tikko no mēles nokāpušas modeles, Centrālparks, kurš speciāli radīts, lai ņujorkiešiem būtu vismaz kur suņus izstaidzināt, pasaulslavenais Brodvejas teātris, kura uzvedumu šoreiz neizdevās apmeklēt, taču pietika ar Taimskvērā piedzīvoto.
Taimskvērs ir Manhetenas krustojums, Ņujorkas sirds, un tur ir jāaizdodas vismaz divreiz – dienā un naktī, jo to, ka Ņujorka ir pilsēta, kas nekad neguļ, visspilgtāk apliecina šī pasaulslavenā vieta. Manuprāt, tā ir vienīgā, kur Ņujorkā var pazust, kas man gandrīz izdevās, aizraujoties ar ielu fotogrāfa pakalpojumu. Taču, izrādās, – ja kaut kur nevar pazust, tad tā ir Ņujorka (un arī citas ASV lielās pilsētas), jo te viss ir kvadrātos. Brodveja ir garākā pilsētas iela, kuru šķērso avēnijas ar cipariem nosaukumos, un tās savukārt šķērso ielas ar cipariem nosaukumos. Piemēram, tiekamies uz 5. avēnijas un 34. ielas stūra! Ok!
Taimskvērs ir pazīstams kā pasaules nakts dzīves Meka. Senos laikos vietu sauca par “elles vārtiem”, kur pulcējās ne tikai bohēmas cienītāji, te varēja nopirkt un izmē-
ģināt jebkuru uzdzīvi, izklaidi, apreibināšanos, kādu vien var iedomāties, un policija kvartālā baidījās patrulēt. Taimskvērā bija ieteikts nedoties bez divdesmit dolāriem kabatā, jo tad zaglis tos atņem un liek mierā. 1985. gadā notika vērienīgas municipālās operācijas, lai Taimskvēru padarītu par pievilcīgāku vietu, un kopš tā laika to dēvē par “pasaules krustcelēm”. Tagad kvartāls ir pasaulē populārākais tūrisma objekts, katru gadu to apmeklē aptuveni 39 200 000 cilvēku. Un, ja jūsu reklāma vai kāds cits vēstījums tiek Taimskvēra žilbinošajos reklāmas stendos, tad jūs esat ceļā uz panākumiem.
Brīvības un marihuānas smarža
Tas, ar ko šajās pasaules krustcelēs nebiju rēķinājusies, ir marihuānas aromāts, kas ir klātesošs ikviena pilsētas iemītnieka un tūrista dienas gaitās. Bet arī tā ir Ņujorka.
Grūti iztēloties vēl krāšņāku, daudzpusīgāku, trokšņaināku un trakāku pilsētu. Te var sastapt teju jebkuras tautības cilvēku, pilsētā runā aptuveni 800 dažādās valodās, kas tai piešķir vēl vienu rekordu –
pilsētas, kurā runā visvairāk valodās. Ņujorka un ASV kopumā pieņem cilvēkus, kādi tie ir, nešķirojot ne pēc valodas, ticības vai ādas krāsas, ne, piemēram, pēc tā, kā cilvēks uzvedas vai ģērbjas. Šajā metropolē skatiens aizkavējās ne pie viena vien drosmīgi, avangardiski tērpta ņujorkieša, izskatās, ka te var uzvilkt jebko, un neviens nebūs pārsteigts. Valodu un tērpu krāsainība ielās jau vien rada fantastisku brīvības sajūtu, kas acīmredzot tik ļoti piesaista šajā pasaules metropolē. Ja nebūtu jāpieliek solis, lai pagūtu visur, es droši vien būtu gatava apsēsties skvērā ar turpat košajā mazajā pop-up kioskiņā (kas arī ir viena no Ņujorkas vizītkartēm) nopirktu kafiju un vērotu cilvēkus ielās. Amerikāņiem tas nešķistu nekas neparasts, jo arī viņi nesteidzas. Varbūt vienīgi mazliet Manhetenā.
Kuri objekti Ņujorkā būtu jāredz bez jau minētajiem? Īstenībā grūti izvēlēties, tādēļ Ņujorkas apmeklējumam vajadzētu kādas divas trīs dienas, un arī tad tas būtu tikai ieskats. Domājot par Ņujorku, viens no pirmajiem objektiem ir Brīvības statuja. To pilsēta saņēma kā dāvanu no Francijas 1886. gadā – ne velti pašreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa uzvedības dēļ sociālajos tīklos klejo attēls, kurā Brīvības statuja ar čemodāniem dodas mājās uz Franciju. Brīvības statuju var apskatīt gan klātienē, gan ar kuģīti dodoties uz Brīvības salu, gan no attāluma – braucot tai garām ar prāmi. Var uzkāpt arī Brīvības statujas vainagā, taču tur var uzturēties vien 10 minūtes, turklāt biļetes jārezervē vismaz mēnesi iepriekš. Lai gūtu priekšstatu par šo amerikāņu simbolu, man pietika ar braucienu ar prāmi tai garām. Statujas krāsa man joprojām šķiet nenosakāma, kaut kas starp zaļu un pelēku, un tādi ir arī suvenīri. Tas, kas man ienāca prātā, slīdot garām prāmī “Staten Island”, – kā neskaitāmi imigranti tāpat kā es skatās uz Brīvības statuju kā cerības simbolu jaunai dzīvei Amerikā.
Noteikti vienkārši jāpastaigā pa Brodveju, Piekto avēniju, izbaudot pilsētas ritmu, vērojot un varbūt arī iepērkoties pasaulslavenos zīmolu veikalos (starp citu, man izdevās, gan solot neko nefotografēt, ielūkoties izsmalcinātajā “Tifany”), jāaizdodas uz Rokfellera centru, var apmeklēt Sv. Patrika katedrāli – visskaistāko un lielāko Ņujorkas ēku neogotikas stilā, ielūkoties Centrālparkā, jo izstaigāt to nav iespējams
– tas ir Monako lielumā. Ja jau esam finanšu Mekā Ņujorkā, nevar neaizdoties uz Volstrītu – pilsētas finanšu rajonu. Tur ir Federālās rezerves bankas ēka, kuru Holivudas grāvējos parasti aplaupa, tāpat jāizmanto iespēja (gan stāvot ļoti garā tūristu rindā) aptaustīt bronzas Buļļa – Volstrītas simbola, khm, varenību iemiesojušo ķermeņa daļu. Tas nesīšot bagātību. Lai notiek! Bez “Empire State Building” ir vēl, kur kāpt, – var doties arī uz “One World Observatory” vai “Top of The Rock”, kas atrodas Rokfellera centrā, no kura paveras skats pāri visai pilsētai.
Aizokeāna iepirkšanās baudas
Ceļošana ir arī garšu baudīšana, taču, kā mācīja zinātāji, izsmalcinātākas garšas ASV austrumu krasta pilsētu vidū varot baudīt Filadelfijā, tādēļ to atstāsim citam stāstam. Protams, šī zeme ir burgeru un citu ātrās ēdināšanas gardumu paradīze. Tas, kas jāzina ceļotājiem uz Ameriku, – nedot dzeramnaudu amerikāņu kafejnīcā nozīmē parādīt to, ka esat skops. To pat var dēvēt par daļu no viņu kultūras. Tas tāpēc, ka apkalpojošās sfēras pārstāvjiem ASV parasti ir ļoti zemas algas. Galvenie viņu ienākumi ir klientu atstātā dzeramnauda (angliski – tips). Atslēgas vārds maltītēm Ņujorkā un arī citur Amerikā ir “food courts” jeb ēdināšanas zāles. Tā ir koplietošanas zona tirdzniecības vietās, tirdziņos, pilsētu kvartālos ar vairākām letēm un visu veidu maltītēm – par padsmit dolāriem te var pielikt šķīvi ar kaudzi ar daudzveidīgu maltīti, sākot no nūdelēm un beidzot ar astoņkājiem. Un tad vēl stāv priekšā izvēle no padsmit veidiem amerikāņu pīrāgu…
Lielākā daļa tūristu vienmēr vēlas kaut ko no apmeklētās zemes atvest, tādēļ mazliet par iepirkšanos. Neskatoties uz to, ka iedzīvotāju ienākumu līmenis ASV ir nesalīdzināmi augstāks nekā Latvijā, preces tur bieži vien maksā mazāk nekā pie mums. Tas skaidrojams ar vairākiem faktoriem – pirmkārt, jau ar to, ka vairāki pieprasītie ražotāji, tostarp, pasaulslaveni dizaineri un zīmoli atrodas un darbojas tieši ASV. Iepirkšanās Medisona avēnijā ir daudzu pasaules sieviešu sapnis. Amerikā ir populāra anekdote: ja grib apprecēt miljonāru, jādabū miljardieris, ar viņa kredītkarti jāaizdodas uz Medisona avēniju, un tad miljardieris kļūs par miljonāru.
Tūristiem iepērkoties jārēķinās, ka jebkuram jūsu pirkumam tiks pierēķināts nodoklis 9 %, tādēļ veikalos sākumā bija nepierasti – ja cena 10 dolāri, kasē paprasīs 10,90, turklāt visdrīzāk noapaļos uz 11, jo amerikāņi savu sīknaudu faktiski neuzskata par naudu. Kad prombraucot kādā benzīntankā gribēju par pēdējiem centiem nopirkt kafiju, puisis kasē smaidīja, bet neņēma to pretī.
Leģendārs te ir iepirkumu centrs “Macy’s”, taču demokrātiskākas cenas ir “Marshalls”, “Burlington”. Pārtikas un sadzīves preču paradīze ir “Wallmart”, kur, ja nav iegādāti suvenīri Ņujorkas ielās, var nopirkt saldumus, kuras nav dabūjamas šaipus okeānam, piemēram, “Hershey’s” vai šķietami zināmās “M&M’s” konfektes, tikai – ar zemesriekstu sviestu. Kā izrādās, tādas ražo tikai ASV un recepte ir stingri slepena. Ņemot vērā šo informāciju, pusi no čemodāna atceļā uz mājām man aizņēma “M&M’s”, ko lēnām baudīt un atminēties Ņujorku – tikpat krāsainu kā šīs dražejas.
Reklāma