1991 .gada janvārī Gaujienā nebija ne barikāžu, ne televīzijas kameru. Bija pagastnams, autobuss un cilvēki, kuriem bija jāpieņem lēmums – braukt vai palikt. Veronika Jurča tobrīd bija Gaujienas pagasta padomes priekšsēdētāja. Viņa apziņoja cilvēkus, organizēja braucienus uz Rīgu un pavadīja savējos ceļā, nezinot, kas notiks tālāk. Uz viņas pleciem gūlās organizēšana, lēmumi, atbildība, un ikdienas darbs vienā brīdī saplūda ar Latvijas vēsturei izšķirošiem notikumiem. Šodien, Barikāžu aizstāvju atceres dienā, Veronika un Ojārs Jurči dalās atmiņās par laiku, kas mainīja Latviju.
Pirmās vēsmas par gaidāmajām pārmaiņām ģimene dzirdēja televīzijā – ceļu uz brīvību traģiski bija sākusi Lietuva. “Kaut kas bija sācies, un mēs nevarējām palikt malā jeb būt tikai skatītāji. Gaujienas sabiedrība, toreizējās Ojāra Vācieša Gaujienas ģimnāzijas kolektīvs, pagasta padome, paju sabiedrība “Gaujiena”, uzreiz sāka organizēties Latvijas Tautas frontes rīkotajai manifestācijai Daugavmalā 13. janvārī. Arī mēs no Gaujienas ar karogiem bijām starp vairāk nekā 500 000 cilvēku no visas Latvijas, paužot atbalstu Lietuvai un protestējot pret draudošo Maskavas spēku uzbrukumu,” atmiņās dalās Veronika.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.