Citam pietiek ar mēnestiņu, citam nepietiek ar pīrādziņu…

No piezīmju bloknota

Tādi mēs esam latvieši, ka neprotam priecāties, pateikt paldies par izdarīto darbu, bet visu laiku zūdamies, ka nav tas, nav tas un galu galā nav nekā. Tas nav izdarījis tā un izdarījis tā kā būtu pareizi neapmierinātajiem.

Pagājuši pilsētas svētki, kapu svētki, katram tie paliks atmiņā pēc sava sirds redzējuma. Katrs varēja apmeklēt svētku pasākumus. Priecāties, par to, kas ir. Pilsēta sakopta, pasākumi notika viens pēc otra un katra darīšana bija ko apmeklēt vai nepameklēt. Koncerti notika. Es nebiju nevienā pasākumā jo godīgi sakot pēdējā laikā pūlis nogurdina un nav arī radu vai draugu ar kuriem dalīties, bet tāpēc nejutos atstumta, gluži otrādi brieda lepnums par savu Alūksni, novadu, tā ļaudīm. Paldies, novada vēstīm, laikraksta žurnālistiem par atspoguļotajām norisēm.

Patiess lepnums pārņem par Alūksnes lielo kapu sakoptību. Eju kājām gar ezermalu. Ir kur izbērt atkritumus, pati sakopusi kapu kopiņu, aizgāju līdz tuvākajam konteineram, kurš bija ievietots glītā sētiņā. Apskatījos arī lielās ūdens tvertnes. Nestrīdēšos ar auto braucējiem, bet sabiedriskais autobuss gan piestājās bez problēmām. Ir uzraksti, kur bērt savākto, parasti arī kāds ir, kuram uzprasīt. Liels darbs ir padarīts. Paldies!

Biju arī pirms kapusvētkiem iegriezusies Mālupes kapos. Tur arī valda sakoptība, pieejams ūdens, grants, klusums un miers todien pārstaigāja Dieva dārzu. Pašos svētkos nebiju jo tie tomēr ir ģimenes, radu un draugu svētki. Pirmo reiz dzirdu negatīvu atsauksmi par kapusvētku lapiņām un draudzes mācītāju Bengtssonu. Par lapiņām nestrīdos un tomēr, ja tas notika pirmo reizi, tad jāņem vērā, ka nav pagasta vecākā, kurš zināja cilvēkus un visu lietu kārtību. Alūksnes draudzē arī strādā tikai cilvēki un nekļūdās tikai tas, kurš nekā nedara. Nav ko pārmest mācītājam, kurš ir cittautietis un tomēr runā labāk nekā dažs labs latvietis un piedodiet, krievu tautības cilvēks, kuram ir pilsonība, bet neprot runāt latviski. Pa radio arī to dzirdu. Galu galā uz kapusvētkiem jau neiet mācītāja dēļ, bet tā tuvā cilvēka dēļ, kurš saņēmis Mūža vainagu un atdusas te mierā. Tie ir satikšanās svētki! Ja man nepatīk kāda mūzika vai raidījums es to neklausos, bet tāpēc nesaku, ka bija slikts.

Beigsim reiz zūdīties par tiem, kuri strādā un dienām, kuras vēl nāks.

Bet viens gan satrauc, alkohola lietotāji, kuri neizguļ dzērumu mājās, bet apdraud citus. Vismaz pilsētas svētkos lieli trači šajā sakarībā nav bijuši- tikai pieci nogādāti atskurbtuvē.

Dzīvosim un priecāsimies, ka pie mums nav lielu dabas katastrofu. Gribas ticēt, ka Pilsētu un novadu aizsargā Mācītāja Ernsta Glika gars.

Priecāsimies arī par mēnestiņu ne tikai par pīrāgiem. Te es gribu uzteikt mūsu kultūras darbiniekus, tie ir ļoti zemu atalgoti, bet māk priecāties un prieku dot citiem.

Pieaugušie, lieciet ķiveres, māciet to bērniem jo satiksme ir ļoti intensīva ar dažādiem braucamajiem. Mūsu ikdiena lielā mērā ir pašu rokās.

Savas pārdomas gribu beigt ar Mātes Terēzas vārdiem,, Mēs nespējam veikt lielas lietas, vienīgi mazas lietas- ar lielu mīlestību’’

Smaidiet un smaidu dāviniet cietiem, lai rūgtumam ne mirklis nepaliek!