Kad sidrabotā birzī raugos rudenī, tad redzu –
Koku lapas vīstot lido vēja putenī,
Tad saule iepin zelta jostu koku galotnēs,
Tad vējš to saules zeltu šūpo savā šūpolē.
Svecīšu svētkos izsmaržo vakari rudens nokrāsās ar vēja nopūtu kailumā. Mirkušās lapas vairs nečukst mīļumā, klusē to balsis vējā, lietus daiļrunā. Rodas pārdomas sevī: aiziet vai palikt – es jautāju sev. Uz augšu steigties vai lejā vēl padzīvot, zem dīgstošām saknēm sev mieru gūt vai debesu spozmē ļaut dvēselei nokļūt? Vai lemšu to pati vai cits to lems un vārtus uz nākotni vaļā vērs – to noteiks Dievs. Mēs piederam laikam un laiks pieder mums, cik klusi vai skaļi mūsu sirdspuksti skanēs. Laiks mūs, dzīvos, uz priekšu virza arvien, vairs atpakaļceļa nav un nebūs ne tev, ne man.
Ik rudeņos sākas svecīšu saiets kapsētās, pie kapu kopiņām un dzimtas akmeņiem svecītes mirušo piemiņai deg. Ik kapsēta mirgo kā gaismas pils, ir patīkami baudīt to brīdi un savu dzīvi pārdomāt. Mūsu tēvzemes akmeņi pieminekļos runā, tie neklusē stāstu par bijušo un aizgājušo cilvēku mūžiem, kurus zeme sedz. Tie cēli un svinīgi stāv kā savas zemes sargi saules tveicē, ziemas salā un lietus brāzmās. Dažs jau apsārtis no laiku vētrām, nesadzijušām rētām, bet kāds, sūnu segā ietinies, no gadu nastas piekusis, ir apsēdies un iesnaudies. Ikvienu gājēju ar svecīti rokā tas sagaida un pavada kā sargs ar klusu čukstu, lai iededz svecīti saviem mūžībā aizgājušajiem mīļajiem cilvēkiem.
Lai sveces kapos deg ar spožu liesmu, tās gara spēku dod un Dieva svētību ikvienam.
