Apmaldījās sirds ziedošās mārtiņrozēs. Jo tuvāk rudenim, jo vairāk mārtiņrožu lauku. Grimdama saldrūgtajos smaržu viļņos, sirds ieelpoja rudeni, šķirstīja krāsainās ziedu kupenas, atgādinādama sev, ka viss ir pareizi; mārtiņroze ir rudens puķe, un katram jāzied atbilstoši savam laikam.
„Viss ir pareizi!” sirds skaļi noskaitīja, lai tikai nedzirdētu sevī dziļi slēptās sniegpulksteņa ilgas, jo uzskatīja sevi par diezgan pieaugušu un saprātīgu būtni. Bet ilgām jau nav nekādas saprašanas ne par gadalaikiem, ne vecuma sliekšņiem. Tās nekad nekļūst pieaugušas un prātīgas, tās gluži vienkārši ir un dara savu darbu – aizdedzina, uzpūš liesmu, kvēlo, atkal aizdedzina, atgādina…
Sirds samulsa. Skatījās pati uz sevi – ziedošo mārtiņrozi – un nesaprata, kā var tik dziļā rudenī aicināt sniegpulkstenis. Tas trauslais, vārais baltums, dzīvotgribas akords, kas raksturīgs tikai pavasarim un jaunībai…
…Paņēmu sirdi aiz rokas un gājām abas caur rudeni. Sirds sekoja man kā apjucis, nokaunējies bērns, bažīgi skatīdamās, vai tikai nerāšos. Gribēju jau… gribēju atgādināt, ka… mīļā, labā sirds, tu taču esi pieaugusi un prātīga un saproti, ka mārtiņrožu laikā ilgoties pēc sniegpulksteņa ir vienkārši muļķīgi. Tā var nepamanīt arī mārtiņrozes ziedam…
Bet nepateicu. Ne jau mēs izvēlamies savām ilgām ceļu un vadām tās. Mēs tikai krājam mirkļus mūža garumā – no pirmā sniegpulksteņa līdz pēdējai mārtiņrozei. Krājam un esam laimīgi, ļaudami tos tālāk nest ilgām.
Un, ja kaut īsu mirkli redzam tos uzziedot kopā – jaunības sapņus pusmūža rudenī -, tad varam būt gandarīti par lietu sakārtotību, atgādinot sev – viss ir pareizi. Ceļam, pa kuru ved sirds pašam uz sevi, beigu nav…
