Kā svētceļnieki klejo domas,
Pat naktī mieru nedod tās,
Un ilgi kavējas pie mājas,
Kur bērnu dienas palika?
Vējš smiedams atminēt
Liek rītus, kad pļavu rasā bridu es,
Un jaunību kā senāk pretī
Caur ziedu atspulgiem man nes.
Kā svētceļnieki domas klejo,
Vai kādreiz mieru dos tās man
Un norimsies, kur dzimtās mājās
Vēl mātes šūpļa dziesma skan?
Es eju pa ceļu, pelēkas lietus lāses glāsta seju. Iedomājos, ka tās nemaz nav lietus lāses, bet gan māmuļas asaras. Viņas rūpes par manu nākšanu pasaulē. Kā svētnīca mani sagaida māja. Logi raugās mātes acīm. Spiežu pie lūpām maizīti, jo arī tā ir kādas māmiņas cepta. Aiz loga šalc vējš. Māte atnāk pāri gadiem un noglāsta. Sirdī ieplūst siltums un miers. Aizveru acis un jau miega pilna saku: “Paldies, māmiņ, ka tu neaizmirsti!” Rīts atnāk ar saules pielietu pagalmu. Pāri visam kā gaismas un dzīvības apliecinājums stāv Mātes mīlestība.
