Valsts svētku vakarā noskatījos filmu “Sapņu komanda 1935” – stāstu par Latvijas basketbola izlases spēlētāju spēju būt stiprākajiem mērķtiecībā un vienotībā, tā izcīnot uzvaru savai valstij Eiropas čempionātā. No filmas manī paliks ne tikai šī vēsturiskā fakta nozīmīgums, bet arī atziņa – nav tik svarīgi, ko saka un kā rīkojas valsts ierēdņi. Daudz svarīgāks ir tas, ko domāju un daru es, katrs no mums.
Par vienotības spēku tiek runāts katros valsts svētkos. Taču vēl nekad tas nav bijis tik svarīgi, kā tagad. Kas dara mūs stiprus? Apziņa, cik ļoti man ir vajadzīga šī valsts, cik nozīmīga tai esmu es un
katrs Latvijas iedzīvotājs. Ir jāatrod, ar ko varam lepoties ne tikai valsts dzimšanas dienā, bet arī ikdienā. Tas nav grūti, ja Latviju sadzird vēja un jūras šalkās, stārķa klabināšanā, ja to saredz gadalaiku un tautas tērpu krāsās, ja sajūt sirdī, kā raksta viens no konkursa “Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšnas dienā” laureātiem. Smiltenes novadā Abula upē atrasta pudele ar zīmīti, kas rakstīta pirms 24 gadiem visiem lieliem un maziem Latvijas bērniem valsts dzimšanas dienā. Tās autores – trīs māsīcas, kurām jau izauguši bērni. Tagad viņas domā, ka tā varētu kļūt par ģimenes tradīciju.
Latvija ir mūsu mājas, ģimene, draugi. Tāpēc mums ir svarīgs viss, kas te notiek. Savus tuvos mēs mīlam, neatkarīgi no viņu trūkumiem un kļūdām. Taču valsti daudzi sola mīlēt, kad tā būs tāda, kādu to vēlamies – ideālu. Latvijas evaņgēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags atgādina, ka grūtus laikus cienīgi pārdzīvo tikai stipras un vienotas nācijas. Nevajag Latviju noniecināt, ka tā ir sīka un nenozīmīga. “Mums ir pamats savai pašapzinīgai nostājai ES un iemesls aizstāvēt savu nsotāju un savas vērtības, ja vajadzīgs, nepārdzīvojot, ka “Eiropa mūs nesapratīs”. Mēs paši esam Eiropa,” atzīst J.Vanags. Varbūt mūsu valsts ir vāja un neaizsargāta tāpēc, ka mēs tādi jūtamies? Varbūt to apsūdzam negodīgumā un netaisnībā, jo paši neesam tiekušies pēc godīguma un taisnīguma? “Mums pašiem ir jākļūst par pārmaiņām, kuras gribam redzēt,” uzsver J.Vanags.
Šodien aprit gads kopš Zolitūdes traģēdijas, kas satricināja mūsu prātus, jūtas un līdzšinējās dzīves pamatus.Ne mazāk svarīgi kā vainīgo meklēšana ir secināt – traģēdija ir saliedējusi sabiedrību. Ja būsim cieši kopā kā pirksti dūrē jeb “sapņu komanda”, tad nekas mums nebūs par grūtu. ◆
