Nesen man bija iespēja apmeklēt diskotēku, kura bija paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti. Nezināju, ka tas mani tik ļoti saviļņos: ieejot zālē, redzēju to pilnu ar dejotājiem! Nez kāpēc man šķita, ka cilvēki sēdēs maliņā, kā tas nereti diskotēkās redzēts. Šeit tā nebija – visi priecājās, un, skanot dziesmai “Belije rozi”, es nespēju valdīt aizkustinājuma asaras: divas meitenes dejoja ar puišiem ratiņkrēslos un daudzi pāri kustējās mazliet robusti, jo vairākiem šīs diskotēkas apmeklētājiem bija dauna sindroms vai arī citi garīgi traucējumi. Es skatījos un domāju, kāpēc es nenovērtēju savu veselību, kāpēc neko nedaru tās labā un uztveru to kā pašu par sevi saprotamu un mūžam man piederošu? Un kāpēc es nereti nemāku priecāties tā, kā šie cilvēki?
Mēs bieži izvairāmies no cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, jo neko daudz par to nezinām. Mums ir neērti viņu klātbūtnē. Arī es, kad mani šajā diskotēkā dejot uzaicināja kāds puisis, nezināju, kā man īsti reaģēt, ko teikt. Pirms vairākiem gadiem dejoju arī ar kurlmēmu puisi, bet nesen bārā sastapu cilvēku ratiņkrēslā. Kāpēc mums nereti šķiet, ka tas ir kaut kas bezgala neierasts, it kā šo cilvēku nebūtu?
Es iedrošinu cilvēkus ar invaliditāti vairāk nākt uz sabiedriskiem pasākumiem, jo tikai tā lēnām sāks dzist robeža starp cilvēkiem ar invaliditāti un bez tās. Galu galā – mēs visi esam cilvēki, bet, saskaroties ar neierasto, pēkšņi apjūkam. Varbūt tā vietā, lai domātu, kā mūs sapratīs, kādus vārdus izvēlēties, vienkārši noņemsim no otra cilvēka birku – “nevesels”. Zinām, ka daži no šiem cilvēkiem nekļūs veselāki, bet tāpēc apkārtējiem cilvēkiem nevajadzētu pievērt acis un izlikties, ka ir it kā divas pasaules. Ja vien kāds mums tuvs cilvēks nav ar invaliditāti, mēs neizprotam, kas tas īsti ir. Protams, cilvēki ar īpašām vajadzībām ir pelnījuši īpašu attieksmi, bet vai gadījumā nav tā, ka daudzi no mums ar šo “īpašo attieksmi” ir aizmirsuši gluži vienkāršu – cilvēcīgu – attieksmi? Manuprāt, šādam pasauļu sadalījumam būtu jākļūst mazākam un viens no veidiem būtu, piemēram, skolās mācīt zīmju valodu. Mēs paejam kurlmēmam cilvēkam garām, vien noplātot rokas, jo mums šķiet, ka viņam ir sava pasaule, mums – savējā… Bet es domāju, ka mēs bieži vien daudz ko zaudējam, sadalot savu pasauli vēl simts mazākās. ◆
