Liepnas pagasta iedzīvotāja Jolanta Sinka ir pārliecināta, ka cilvēkam nevajag zīlēt: kā būtu, ja būtu, jo ir jādzīvo tā, kā ir.
Liepnas pagasta iedzīvotāja Jolanta Sinka ir pārliecināta, ka cilvēkam nevajag zīlēt: kā būtu, ja būtu, jo ir jādzīvo tā, kā ir. Laikraksta “Alūksnes Ziņas” lasītāja domā, ka katrs pats ir savas laimes kalējs.
“Izvēlējāmies abonēt laikrakstu “Alūksnes Ziņas”, jo, mūsuprāt, tajā ir interesanta un daudzveidīga informācija par to, kas notiek rajonā. Patīk praktiskie padomi ēdienu gatavošanā. Labprāt lasu aprakstus par cilvēkiem un viņu dzīvi,” saka J. Sinka.
Liepnas pagastā Jolantai ir zobārstniecības privātprakse. “Esmu strādājusi ne tikai Liepnā, bet arī Balvu rajona Žīguros, Pededzē un Liepnas internātskolā. Par zobārsti kļūt vēlējos jau 6.klasē. To ieteica mamma. Vēlāk atklājās, ka dzimtā no tēva puses daudzi ir bijuši mediķi. Tēva brālēns arī ir zobārsts. Viņš centās mani no šīs profesijas izvēles atrunāt, jo būšot grūti. Bet esmu ietiepīgs cilvēks, kas dara, kā ir izdomājis. Izvēli nenožēloju, lai arī reizēm morāli tas ir grūti. Zobārstniecība ir dārga, tāpēc man visvairāk ir žēl bērnu, kas no tā cieš,” stāsta J.Sinka.
Viņa cer, ka līdz ar jauno valdību mainīsies situācija medicīnā. “Šīs nozares darbiniekiem ir ļoti liela atbildība par cilvēkiem. Pacientiem gribas saņemt visaugstākās kvalitātes pakalpojumus, bet pašlaik ne vienmēr tā notiek. Ir reizes, kad aizmirstas, ka arī mediķis ir ģimenes cilvēks,” norāda J.Sinka.
Zobārstes darbu viņa atsāks, kad Sintijai būs pusotrs gads. “Tagad vienu dienu nedēļā strādāju Liepnas internātskolā. Jāatzīst, ka gribas atsākt to “vāveres riteni”, kas bija iepriekš, jo kaut kā pietrūkst. Pašlaik izbaudu laiku, ko varu pavadīt mājās ar meitu. Domāju, ka mammai ar bērnu ir jādzīvo mājās līdz pusotra vai divu gadu vecumam,” spriež J.Sinka.
Viņa smej, ka ģimenē netiek uztverta kā zobārste, bet tikai kā mamma un sieva. “Par zobārstu kļūstu, kad rodas problēmas. Piekrītu kādas kolēģes teiktajam, ka savējos ārstēt ir grūtāk, jo gribas to izdarīt ļoti labi,” atzīst J. Sinka.
“Man pirmajā vietā vienmēr ir bijusi ģimene, kur esmu drošībā un kur mani gaida. Manuprāt, mūsdienās ģimene ir vienīgā, kas tevi saprot. Esmu lepna, ka mūsu ģimenes pamats ir uzticība.
Daudzas no kādreizējām kursa biedrenēm nav precējušās. Šķiet, ka viņām ir jauka dzīve: daudz brīva laika, izklaides. Bet viena no viņām man teica: “Cik tev ir labi, ka mājās gaida ģimene!” Jā, tā arī ir. Kad esam kopā, labprāt aizbraucam uz kādu izklaides pasākumu vai ciemos pie vīra bērnības drauga uz Jelgavu. Apbrīnoju, ka tik ilgi var pastāvēt draudzība, jo viņi ir draugi no 1.klases,” klāsta J.Sinka.
Brīvajā laikā Jolantai patīk slinkot, skatoties televizoru. “Vasarā labprāt strādāju dārzā un kopju puķes, bet nu jau jāsāk adīt cimdi un zeķes. Lasu romānus turpinājumos “Lauku Avīzē”. Pārsteidza, ka romānā “Ābeļu ragana” galvenajai varonei ir dzīvs cilvēka prototips. Priekšroku dodu lasāmvielai, kur attēloti sieviešu dzīvesstāsti,” atklāj J.Sinka.
