Salaspils. Cilvēkos šis vārds izraisa divējādas izjūtas.
Salaspils. Cilvēkos šis vārds izraisa divējādas izjūtas. Vieni šo vietas nosaukumu saista ar cilvēka kailās dzīvības mokām, otriem tā ir dzimtā puse, trešajiem Salaspils asociējas ar Nacionālo botānisko dārzu.
Maija sākumā, kad krāšņi ziedēja tulpes, narcises un gaiss bija pilns reibinošas ābeļziedu smaržas, radās iespēja aizbraukt uz Botānisko dārzu Salaspilī. Lēni, vadoties pēc norādēm, gāju pa celiņiem, domājot, cik dažāda dzīve jāizdzīvo zemei, cik pretstatu jāpieredz. Te – dzīvības pilna plauksme, jauna zieda piedzimšanas prieks. Tur – cilvēku pēdējo vaidu atbalsis, asaru sājums un neatgriešanās smeldze. Salaspils ir šo divu pretstatu glabātāja.
Tie, kas ir bieži Botānisko dārzu apmeklētāji, bilst, ka turp jābrauc tad, kad zied rozes, kad ziedēšanas krāšņums sasniedzis kulmināciju, tomēr arī sīksīks pavasara ziediņš spēj radīt prieku par tā uzdrošināšanos sacensties ar peonijām, lefkojām, flokšiem un daudziem citiem ziediem. Un kur tad vēl plašā skujeņu kolekcija un eksotiskiem siltzemju augiem pārpilnās siltumnīcas. Atkal un atkal pie sevis atkārtoju seno patiesību,ka labāk ir vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt.
Ar pusgadsimta vēsturi
Nacionālā botāniskā dārza pirmsākumi saistāmi ar 1836. gadā nodibināto Kristiana Vilhelma Šoha dārzkopības firmu, kas Salaspilī sāk darboties 1898.gadā. 20 gadus minēto firmu vada Vilhelms Bērs, lai pēc viņa par tās īpašnieku kļūtu kādreizējais firmas līdzstrādnieks Pēteris Balodis un vadītāja amatā būtu līdz 1944.gadam. Par Botāniskā dārza dibināšanas gadu uzskata 1956.gada 1.septembri, jo pirms tam te atradās Salaspils dārzkopības izmēģinājumu stacija. Vēstures dokumentos lasāms, ka 1992.gadā Botāniskajam dārzam piešķirts Nacionālā botāniskā dārza statuss un ar likumu tas ir atzīts par valsts nozīmes izglītības, kultūras un zinātnes objektu. Šogad 1.septembrī tas atzīmēs 46. pastāvēšanas jubileju.
Lielākās augu ekspozīcijas
Botāniskā dārza darbinieki lepojas, ka spēj būt Baltijas valstīs lielākās augu ekspozīcijas saimnieki, jo no kopējās dārza platības, kas ir 129 hektāri, tā aizņem 60 procentus. Ar 15 tūkstošiem augu taksoniem ( jebkuru objektu klasifikācijas vienības – sugas, pasugas, šķirnes, varietātes formas) tas var lepoties ar vienu no lielākajiem dendrārijiem pasaulē. Un kur tad vēl ievērojamā rožu, sīpolaugu, ziemciešu, asteru, sukulentu, gerberu, mārtiņrožu un citu augu kolekcijas, kas ziedēšanas laikā veido neatkārtojamus ziedu paklājus.
Senatne sadzīvo ar šodienu
Tā vien šķiet, ka pirms Botāniskā dārza apmeklējuma steidzīgi jāapgūst latīņu valoda, jo līdz ar latviskajiem augu nosaukumiem izlasāms arī latīniskais. Ja nāktos iztikt tikai ar otro, mēs justos, kā apmaldījušies lielu koku mežā. Ieklausieties, kā skan “Hippophe rhamnoides”, “Euonymus sieboldianus” vai “Corydalis schanginii”. Īsts mēles mežģis. Dārzā sadzīvo ne tikai minētās valodas, bet arī senatne un šodiena, jo vecais parks stādīts pirms 60 gadiem – 1932.gadā, bet dārza jaunāko daļu nemitīgi papildina ar dažādiem augiem. Vecā parka lepnums ir, piemēram, dažādu sugu nokarenas formas koki: gobas, egles, baltalkšņi, kā arī reto trīsērkšķu gledīcija, kam ērkšķi pārklāj zarus un stumbru. Savukārt ceriņu ekspozīcijā šķirnes daļēji esot mantotas no K.V.Šoha dārzniecības laikiem, kad tie ievesti no slavenās L.Špēta firmas Berlīnē. Vareniem monumentiem līdzinās tūju aleja, kas atrodas gandrīz pie pašiem ieejas vārtiem, liekot gājējiem apzināties, ka dabas priekšā niecības vien esam, lai gan lielāmies, ka spējam to pakļaut.
Dendrārijā kā labirintā
Duglāzijas, jukas, grimoņi, sorbārijas, katsuras, djervilas, ugunsērkšķi, eleagni, krustābeles, prinsēpijas, kolūtejas, korķakoki, parūkkoki, karagānas un citi – īsta svešvārdu vārdnīca, kas izprotama tikai, tad, ja katram nosaukumam pretim skatāms konkrētais augs, bet tāda ir dendrārija būtība – pārsteigt ar kaut ko jaunu un vienreizēju. Lai dendrārijā neapmaldītos, darbinieki izstrādājuši tā detalizētu plānu, norādot, kur, kāds augs meklējams. Gide stāsta, ka dendrārijs, kurā ir vairāk nekā 5000 augu taksonu, sākts veidot 1960.gadā. Pasaules nozīmi ieguvusi krustābeļu un klinteņu kolekcija. Dendrārijā koncentrēts arī liels skaits nacionālo kolekciju, bet stādījumu vērtīgākā daļa veidota no augu dzimtenē vāktām sēklām, piemēram, Krievijas Tālajos Austrumos, Japānā, Ķīnā, Altajā, Vidusāzijas kalnos, Kaukāzā, Kanādā, Amerikā un citur. Arī skujkoku kolekcijā pārstāvētas vairāk nekā 600 sugas un dekoratīvas formas. Bez mums tik pierastās egles, priedes, kadiķa un īves, iespējams apzināt daudzas citas svešzemju skujkoku sugas un uzzināt, kā tās izmantojamas, kā aprūpējamas.
Sacenšas krāsu daudzveidībā
Botāniskajā dārzā ir tik daudz ko redzēt, ka vienā dienā to nevar paspēt, kur nu vēl dažās stundās, kas tika atvēlētas. Uz šejieni ir jāatbrauc pavasarī, tad vasarā, rudenī un ziemā, lai pārliecinātos, cik mainīgi spēj būt augi, cik vienreizēji krāsu toņos. Piemēram, ziedošu ziemciešu stādījumi, kur visplašākā ir īrisu, hostu, flokšu un peoniju kolekcija. Pamēģiniet iztēloties, kā dažādās krāsās šobrīd ziedēšanas priekam ļaujas 390 īrisu sugas, kam to elegantā ziedu forma raksturo to izcelsmi. Ar īrisiem ziedēšanā sacenšas astilbes. Darbinieki stāsta, ka tā ir samērā jauna kultūra, tāpēc pasaulē izaudzētas tikai 200 šķirnes astilbju. Arī dienziežu kolekcijā ir apmēram 120 šķirnes, bet flokšu – 110 šķirnes. Jūlijā lielāko apmeklētāju skaitu pulcēs rozārijs, jo šis ir rožu mēnesis, kad uzzied 300 rožu šķirņu, lai gan kolekcijā to ir 900. Latvijas selekcionāri izveidojuši arī deviņas parka rožu šķirnes, kas ir piemērotas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.
Zemstikla subtropi un tropi
Lai gan ārā ir karsts, nevajag nobīties un droši doties siltumnīcās, kur izvietota tropu un subtropu augu kolekcija. Ar augiem, kas sniedzas līdz pat siltumnīcas jumta korei un kas tik sīki, ka lapas nav lielākas par mums zināmo santīmu, galā tiek divas darbinieces. Viena no tām atzīst, ka pie mitrā gaisa un karstuma esot pieradušas, bet nevarot pierast pie dažu apmeklētāju negodīguma, mēģinot piesavināties kādu no mazākajiem kaktusiņiem vai citiem augiem. Žēl, ja atklājas, ka pazudis vienīgais retais eksemplārs. Izrādās, ka visvairāk grēkojot gados vecāki cilvēki. Darbiniece stāsta, ka šo augu kolekcijas aizsākumi rodami 1957.gadā, bet šodien te jau ir 1500 sugu. No tām apmēram 180 sugas un formas izmantojamas telpu interjeros. Par tropu mājas karalieni uzskata milzīgo agavi, kas uzziedot ar vairākus metrus garu ziedkopas kātu.
Darbam vajadzīga nauda
Viena laikraksta lappuse ir mazāka par pilienu, lai pastāstītu par visiem Botāniskā dārza augiem, tāpēc uz Salaspili jādodas pašiem.
Tie, kas te bijuši vairākkārt, ir kritiski un bilst, ka neesot agrākās sakoptības. Sākumā sacītajam nenoticu, bet, gūstot lietišķus pierādījumus, saprotu, taisnība vien ir, ka dārza uzturēšanai ir nepieciešami līdzekļi, kuru diemžēl kļūst aizvien mazāk. Ērtākai reto augu apskatei zālājā izpļautas metru platas strēles, centrālo celiņu plāksnes dažviet sabirzušas, sen nedarbojas arī strūklaka.
Fakti
Botāniskā dārza kopējā platība 129 hektāri.
Aug vairāk nekā 600 tulpju šķirņu.
Krustābeļu kolekcijā ir vairāk nekā 200 šķirņu.
Ekspozīcijās izvietotas 550 graudzāļu formas.
1960. gadā sākta veidot mārtiņrožu kolekcija.
Ir 32 vietējās selekcijas gerberu šķirnes un 150 taksoni.
