Adventes laikā arī pededziete Inese Volšteine nedaudz apstāsies ikdienas steigā un ļausies pārdomām un lūgšanām… Par to, kāds pašai bijis aizvadītais gads, ko vēlētos paveikt turpmāk, par garīgām vērtībām, cilvēka spēju piedot un par tiem, kuriem nepieciešama palīdzība.
Bērnību un jaunību Inese ir pavadījusi Pededzes pagastā, vecmammas “Cīruļu” mājās, bet tagad viņas ģimenes mājām Pededzē dots šāds pats nosaukums. Inese smaidot atzīst, ka ir spītīga un, ja ko ieņēmusi galvā, tad tik viegli nepadodas. “Daudzi vienmēr saka paldies saviem vecākiem, es savus zaudēju jau agri, tāpēc man bez ģimenes vēl vistuvākie ir krusttēvs ar krustmāti. Viņi man mācīja, ka dzīvē ir daudz jāstrādā, ka tā nav tikai rožu dārzs, ka nevajag atstāt uz rītdienu to darbiņu, ko var izdarīt šodien,” viņa saka. Kopš 2008.gada aprīļa viņa ir Pededzes pagasta muzeja vadītāja, līdz tam dzīvoja mājās un auklēja jaunāko dēlu un meitu. Pašlaik joprojām muzejā ir apskatāma Ineses veidotā izstāde par pareizticību Pededzes pagastā, par Ķuršu dievnama tapšanu, apkopotas iedzīvotāju atmiņas, foto, literatūra, jo vēstures izzināšana Inesi vienmēr ir saistījusi. Viņas bērnībā un jaunībā iet baznīcā bija liegts. Tomēr, mācoties tehnikumā, Inese vienreiz paslepus bija aizgājusi uz baznīcu Ziemassvētku laikā – egļu skuju smarža, baznīcas dziedājums viņai šķita kas ļoti īpašs. Lai arī starp radiniekiem pārsvarā visi ir luterāņi, pēdējos gados par savu Inese ir atzinusi katoļticību.
– Jūs bieži apmeklējat dievkalpojumus Sv.Bonifācija Romas katoļu baznīcā Alūksnē…
– Vienmēr ticēju Dievam kā kaut kam augstākam, kas mūs vada. Esmu bijusi pareizticīgo un luterāņu baznīcu dievkalpojumos, bet tie mani neuzrunāja. Tikai pirms diviem gadiem, kad pienāca laiks krustīt bērnus un priesteris teica, ka jānāk uz misi, viss mainījās. Pēc dievkalpojuma jutos saviļņota, kaut kā neizskaidrojami un īpaši piepildīta, guvu sirdsmieru un sapratu: jā, tas ir mans, tā ir mana ticība. Kopš tā laika mēs iespēju robežās cenšamies apmeklēt tieši katoļu dievnamu.
– Baznīca māca, ka adventes laiks jāpavada klusumā, dziļās pārdomās un lūgšanās, kad katram pašam sevī jānožēlo grēki un jāpiedod visiem pāridarītājiem. Ko jūs pārdomāsiet adventes laikā?
– Tulkojumā no latīņu valodas advente nozīmē atnākšana, kad ticīgo sirdīs ienāk priecīgas ilgas, satraukums, gaidot un cerot uz Dieva brīnumu. Šajā laikā beidzas arī baznīcas liturģiskais gads un sākas jauns. Arī man advente ir klusuma un miera laiks, pārdomājot paveikto un to, ko vēl es varētu izdarīt. Dabā šis ir tumšais periods, tādēļ it īpaši lauku cilvēkiem ir daudz brīva laika, var vairāk nodoties lūgšanām. Vienreiz darbā aizrunājāmies par baznīcu un lūgšanām. Stāstīju, ka es katru rītu pieceļoties mājās nododos lūgšanām. Viena sieviete uz mani paskatījās tā, it kā es nebūtu no šīs pasaules. Atbildēju, ka tas taču ir tik vienkārši: piecelies un savu dienu sāc ar lūgšanu, jo minūtes desmit vienmēr tam var atvēlēt. Tas ir laiks man, kad visvairāk lūdzu par saviem bērniem, lai viņiem ir veselība, izdošanās un spēks paveikt iesākto. Kad dzīvē ir bijis ļoti grūti, esmu lūgusi Dieviņa palīdzību un smagi strādājusi līdz spēku izsīkumam – tas vienmēr ir palīdzējis.
– Jūsuprāt, vai protam piedot – tuvākajam, citiem cilvēkiem, politiķiem…
– Katram cilvēkam ir sava robeža, cik daudz un ko viņš var piedot – arī man. Bet es neprotu ilgi turēt ļaunu prātu – varu sastrīdēties, apgriezties un aiziet, bet pēc neilga laika viss pāriet, jo neesmu ļaunatminīga. Manuprāt, bērniem tiek piedots viss. Arī mīļotajam vīrietim, ja viņš ir gādīgs ģimenes galva, var piedot ļoti daudz. Ar pārējiem vienkārši var vairs nesatikties, ja nevar piedot pāridarījumu. Par politiku un politiķiem tik īpašā laikā kā advente nemaz negribas runāt, jo viņi ar saviem lēmumiem cilvēkus dzen izmisumā.
– Advente un Ziemassvētki nereti kļūst par tādu kā akciju, uz kuru cilvēki sarosās, it kā nomaksā labākas izturēšanās un laipnības ziedošanas artavu un tad atgriežas savā ikdienā.
– Labdarība ir atbalstāma, ja sasniedz konkrēto mērķi. Manuprāt, daudzi cilvēki diemžēl spekulē uz labdarības rēķina. Reizēm ir izjūta: tu ziedo cilvēkam, bet viņš pats nekā nedara savā labā un tikai gaida uz labdarību.
“Visvērtīgākais ir tas, kas iegūts ar paša darbu.”
Inese Volšteine
Tā ir īpaša cilvēku grupa, kas uzskata, ka viņiem tikai pienākas, bet – patiesībā valsts arī atbalsta un kultivē šādu dzīvesstilu. Ja lauku cilvēks nav slinks, tad varbūt nebūs bagāts, bet vienmēr paēdis gan. Manuprāt, vairāk būtu jāziedo veciem, vientuļiem, slimiem cilvēkiem un pēc nepieciešamības citiem grūtdieņiem. Jāziedo vairāk tiem, kuri cenšas un dara paši, bet objektīvi apstākļi traucē viņiem. Taču mēs nedrīkstam atradināt cilvēku no darba, tad jau viņš kļūs par mērkaķi! Jo vairāk cilvēks saņem par velti, jo paliek slinkāks. Te arī zūd vērtības, jo – kas par brīvu, tam nav vērtības, kaut vai otrs būtu no visas sirds ar vislabākajām domām to darījis. Man nav receptes, kā šo cilvēku grupu izmainīt, jo: ja cilvēks pats nevēlas, neviens viņu neizmainīs. Uzskatu – visvērtīgākais ir tas, kas iegūts ar paša darbu.
– Kas ir jūsu dzīves pamatvērtības?
– Ģimene, bērni un darba mīlestība. Cilvēkam ļoti svarīga ir arī veselība, jo – tev var būt kaudze naudas, ideju, bet, ja nebūs stipras veselības, neko no tā nepaveiksi.
– Bieži cilvēkiem tās šodien nav svarīgākās vērtības!
– Sabiedrībā ir pazudusi tikumība. Ko tikai tagad bērni nevar aplūkot televīzijā un internetā – visam ir brīva pieeja, kas nav pareizi. Kā vecāki var savus bērnus no tā pasargāt? To izdarīt ir ļoti grūti, jo dzīvojam ļoti uzbāzīgā informācijas laikmetā. Mūsu ģimenē bērniem ir daudz jāpalīdz vecākiem piemājas saimniecībā. Darba tikums, kārtība bērniem ir jāmāca kopš agras bērnības. Kad es mācījos skolā, mums bija pašiem jāmazgā klases telpa – arī tas radināja pie kārtības. Bija jāvalkā skolas forma, un neviens nevarēja izdižoties ar savu apģērbu. Tagad vecākiem, kas daudz ko atļaujas saviem bērniem, būtu jāpiedomā, vai tas patiesi ir nepieciešams konkrētajā vecumā? Bērns var gribēt visu ko, bet – vai to vajag? Bērniem skolas vecumā nav jāskrien pakaļ jaunākajai modei, bet jādomā par mācībām. Dzīves pamatvērtības mazajam cilvēkbērnam ir jāieaudzina ģimenē. Es saviem bērniem mācu darba mīlestību, cieņu, mīļumu citam pret citu un to, ka svarīgākā nav manta, bet pats cilvēks. Protams, arī viņiem ir savi niķi un stiķi, bet vecākiem ir jāpastāv pie sava, lai bērni “nekāptu uz galvas”.
– Jūsuprāt, protam izkopt cilvēciskās attiecības vai tikai dzenamies pēc naudas?
– Diemžēl daudzkārt dzenamies tikai pēc naudas. Lielai daļai cilvēku, it īpaši starp jaunatni, cilvēciskās attiecības paliek otrā plānā un noteicošā ir nauda. Būtu jābūt otrādi. Kā to mainīt? Vairāk vajadzētu pieturēties pie garīgām vērtībām, bet tās mēs visvairāk zaudējām padomju varas gados. Domāju, nomainīsies vēl vismaz viena paaudze, jo mēs ļoti lēni, kūtri pievēršamies garīgajam, bet baznīca māca tikai labo. Esmu nonākusi pie secinājuma: ja cilvēki dzīvotu pēc desmit Dieva baušļiem, tad pasaulē viss būtu labi.
– Kāds būs adventes laiks jūsu ģimenē?
– Parasti lielie bērni dodas uz mežu, salauž egles vai priedes zarus, tad kopā veidojam adventes vainagu, rotājam. Sveces adventes vainagā parasti iededzam svētdienu rītos, kad brokastojam. Tiesa, arī veikalos nopērkamie adventes vainagi ir skaisti, bet – tiem pietrūkst ģimeniskās kopības izjūtas. Svētdienās iespēju robežās brauksim uz baznīcu Alūksnē, bez baznīcas apmeklējuma nav iedomājams arī Ziemassvētku vakars. Vēlētos, lai adventes laikā un turpmāk es varētu vairāk laika veltīt saviem bērniem, jo ikdienā katrs skrienam savās darīšanās. Citiem cilvēkiem es novēlu nepazaudēt ticības un cerības dzirkstelīti – kaut ļoti maziņu…
