Gunita Paleja, Zeltiņu tautas nama vadītāja
Sociālās problēmas iespaido vēlmi pēc kultūras
Pēdējo četru gadu laikā piedzīvotais nav vērtējams viennozīmīgi. Bija lēmumi, kas ļāva sakārtot kultūras iestāžu infrastruktūru un uzlabot materiāli tehnisko bāzi. Tas ir pozitīvi, jo gadiem ilgi esam bijuši “pabērna” lomā, kad neko vairāk par minimālu kosmētisko remontu nevarējām atļauties. No otras puses. Ja valdība, cik saprotu, bija zinoša par krīzes draudiem, tad dzīvot vajadzēja krietni taupīgāk un informēt sabiedrību par šo nopietno situāciju. Sevišķi grūti bijuši pēdējie divi gadi. Budžets ir krietni samazināts. Valda bezdarbs, kas ļoti iespaido ne tikai cilvēku pirktspēju, bet arī kopējo noskaņojumu. Daudzi iedzīvotāji dodas uz ārzemēm darba meklējumos. Valstī notiekošais rada depresiju un mazina vēlmi apmeklēt kultūras pasākumus. Vai no tā būtu varējis izvairīties? Grūti pateikt. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Jautājums tikai, cik sāpīgi un cik paaudzēs mums par šīm kļūdām būs jāmaksā. Lai gan vēlēšanās noteikti piedalīšos, nepatiku rada priekšvēlēšanu kampaņā radītās reklāmas un darbības, kurās politiķi parāda sevi kā cilvēkus, kuriem pietrūkst intelekta un pašcieņas. Izvēloties, par ko balsot, izvērtēšu visus aspektus kā cilvēks, kuru interesē ne tikai kultūras procesi, bet kam ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu nodrošināts darbs, medicīnisko pakalpojumu pieejamība, izglītība, drošība, lai trūkumā nedzīvotu bērni un pensionāri. Kultūra mūs vieno un iepriecina. Tā dara mūs garīgi bagātus, bet, lai šīs bagātības būtu vēlme radīt un pieņemt, ir jābūt nodrošinātām visām iepriekšminētajām vajadzībām.
Mudīte Kaktiņa, Apes bibliotēkas vadītāja
Savstarpējie ķīviņi nogurdina un kaitina
Līdzšinējās valdības veikumu vērtēju visumā pozitīvi. Par spīti ierobežotajiem finanšu līdzekļiem kultūras iestādes turpina strādāt. Veiksmīgi norit bibliotēku akreditācija, kas rosina attīstīt katras iestādes darbu. Bibliotekāri regulāri piedalās semināros, konferencēs, apgūst vispusīgas zināšanas Latvijas publisko bibliotēku attīstības projekta “Trešais tēva dēls” gaitā organizētajos kursos. Protams, ir arī mazāk iepriecinošas lietas. Piemēram, vairākus gadus veidojām veiksmīgus projektus Valsts Kultūrkapitāla fonda veidotajai mērķprogrammai “Jaunu grāmatu un citu dokumentu iegāde publiskajām bibliotēkām” un kultūras programmas “Lasīšanas veicināšana” apakšprogrammai “Bērnu žūrija”. Rezultātā ieguvām bagātīgu grāmatu papildinājumu bibliotēkas krājumam. Šobrīd valsts budžeta finansējums Kultūrkapitāla fondā ir par 73,4 procentiem mazāks nekā 2008.gadā. Līdz ar to “Bērnu žūrijas” atbalstam saņēmām tikai publicitātes materiālus. Apes novadā finanšu situācija šāgada budžeta veidošanas laikā bija visai saspringta. Bibliotēka zaudēja vienu bibliotekāra štata vietu, kas, protams, ietekmē darba kvalitāti. Ceram, ka, situācijai uzlabojoties, to atgūsim. Gaidāmajās vēlēšanās piedalīšos, kaut gan pašreizējo partiju un to apvienību piedāvātās programmas un solījumi ir visai aptuveni un bezveidīgi. To savstarpējie ķīviņi – nogurdinoši un kaitinoši. Ar lielām bažām sekoju situācijai kultūrizglītības nozarē kopumā, tāpēc ceru uz tiem politiskajiem spēkiem, kas izprot un jūt atbildību par nacionālās kultūras pastāvēšanu, tās pieejamību un ilgtspējīgu attīstību.
Sandra Jankovska, Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja
Rada bažas par spēju dzīvot demokrātiskā valstī
Konkrēti mūsu muzeju vairāk skar vietējās pašvaldības lēmumi un finansējums, taču ir vairāki valsts līmeņa lēmumi, kas mūsu darbu tikai apgrūtinājuši, piemēram, Muzeju valsts pārvaldes reorganizācija. Tagad dokumentu ceļš pie tiem pašiem speciālistiem Kultūras ministrijā ir garāks un ilgāks. Vēl var minēt muzeja krājuma priekšmetu vērtības noteikšanu naudas izteiksmē. Tas ir nopietns papildu darbs muzeja darbiniekiem. Tāpat iepirkuma procedūra, kas, manuprāt, ir lieka un tikai kavē normālu pašvaldības iestāžu darbu. Grūti izvērtēt, vai šie lēmumi ir pamatoti vai bez tiem būtu varējis iztikt. Ekonomiju naudas izteiksmē mēs neredzam, bet tas jau nenozīmē, ka tās nav. Katrā ziņā šajās vēlēšanās piedalīšos. Vairāk gan inerces dēļ, jo kā īstam malēnietim jāsaka: viņi maina doto vārdu. Partijas ļoti viegli un vienkārši apvienojas, biedri pāriet no vienas partijas uz otru un tiek rakstītas gandrīz vienādas programmas. Rodas iespaids, ka nevienai partijai nav skaidra redzējuma par Latvijas nākotni un latviešu dzīvi savā zemē. Tas liek domāt – vai tiešām latvieši neprot dzīvot demokrātiskā valstī? Mēs bieži strīdamies par niekiem, neprotam cits citam piekāpties sīkumos un ieklausīties speciālistu viedoklī. Kamēr mūsu valdība vairāk domās par savu personīgo labumu, nevis par Latviju kopumā, šaubos, vai mēs, vēlētāji, kaut ko varēsim izmainīt. Arī bieži dzirdētais “Paši tādus deputātus ievēlējāt!” liekas diezgan absurds teiciens. Mēs deputātiem uzticamies, balsodami par viņiem, bet viņi.. Vai tad tiešām kaunu maizē būs apēduši?
