Ne vienmēr ir jāsit, lai nodarītu sāpes. Reizēm vārdi var ievainot sāpīgāk, nekā to spētu pliķis. Ir cilvēki, kuri ar smaidu sejā „sit”, labi apzinoties – sāpēs. Varbūt tā viņi kompensē savu neapmierinātību vai neveiksmi.
Nesen skatījos filmu „Troja” par senās grieķu pilsētas iekarošanu. Varonis un dievu mīlulis Ahilejs ir neuzveicams cīņās, jo ir neievainojams. Viņam ir tikai viena vājā vieta – papēdis. Un tieši tur ar savu bultu trāpa skaistais, bet fiziski vājais Pariss. Tā notiek arī tad, kad raidām vai esam mērķis vārdu bultām. Turklāt parasti uzķeramies uz it kā nevainīgi teikto, zemtekstā sajūtot bultas asumu, un reaģējam ar pretuzbrukumu vai arī cenšamies aizstāvēties. Tā gribot negribot iedegas cīņas liesmas vārdu kaujā, kas ir bezjēdzīga. Nav iespējams ne iestāstīt, ne atspēkot to, ko kāds nevēlas dzirdēt un pieņemt.
Ja neiekarstu strīdā un ar vēsu prātu apsvērtu, ka varbūt vārdu kauja tiek sākta ar nolūku sadusmot, tad viss varētu būt citādi. Psihologi atzīst, ka ir cilvēki – vampīri, kuri ar savu rīcību apzināti vai neapzināti izraisa dusmas, lai uzņemtu to radīto enerģiju. Esam taču redzējuši, cik apmierināts ir skolēns, kuram izdevies nokaitināt skolotāju, vai arī jaunietis, kurš, autobusa sēdeklī izgāzies, nedod sēdvietu sirmgalvei. Ir tikai viena iespēja izvairīties no šāda mērķtiecīga „sitiena” – to ignorēt vai „pagriezt otru vaigu”. Diemžēl ir grūti pieņemt mācību – ja tev sit pa vienu vaigu, tad pagriez otru. Taču ir vērts mēģināt, lai pārliecinātos – nesitīs.
