Ne jau katru dienu nākas dzirdēt sensacionālas ziņas. Bet nu šo, ko dzirdēju no divām tantēm ar sarkaniem lakatiem uz Pils un Lielā Ezera ielas stūra, noteikti būtu jāzina arī tev.
Viņas, kas pacilāti peļķē stāvēja ar pajauniem puķaini violetiem „gumpīšiem”, runāja par to, ka līdz ar grandiozo pensiju indeksēšanu nu varēšot dzīvot smalku dzīvi un ēst pat varžu kājiņas. Tā kā dzīves rūdījums ir liels un māka taupīt ir jau asinīs, tad cilāts tika jautājums par to, kā smalko dzīvi piekopt lētāk un veiksmīgāk vardes audzēt tepat piemājas dārziņā. Pašražots tomēr dabiskāks nekā imports. Un, ja labi pastrādā, varbūt pat sanāk eksports. Pilnīgs trakums! Es kā par nākotni domājošs cilvēks uzreiz iztēlojos, kā Alūksni pārņem vardes un cīnās par katru kvadrātcentimetru zemes. He, un ja nu to savairotos tik daudz, ka Alūksni kronētu kā varžu pilsētu un pat ierakstītu Ginesa Rekordu grāmatā… Tas nu gan būtu vareni! Alūksnes zaļais vārds izskanētu pa visu pasauli. Alūksne beidzot gods godam būtu zaļākā pilsēta.Uhh, tantēm doma tiešām asa, un, lai gūtu pirmo patentu, steigšus metos uz savām mājām. Klupdama krizdama, es arī rāvu kājās savus jaunos, puķēm rotātos gumijas zābaciņus un metos piemājas dīķī iekšā kurkuļus meklēt. Ņēmos pa savu dīķi kā ledlauzis, metu ledus klučus uz visām pusēm. Kā saka – cēlam mērķim neviens darbs nav par grūtu. Es taču biju apņēmusies tos kurkuļus dabūt un brangu biznesu sākt. Nevienu auksto sviedru lāsi arī nenožēloju – pēc vairāku stundu darba manu stikla burku rotāja pirmie biznesa iedīgļi. Ak, tu laime! April, april!
