Laulības tiek slēgtas debesīs. Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja Magnusa un viņa sievas Guntas Bengtssonu laulība to spilgti apliecina. Nevar būt tik daudz nejaušu, bet liktenīgu sakritību. Tāpēc nākas piekrist, ka Gunta Dievam izlūdzās sev vīru mācītāju.
– Kāds ir klusais laiks pirms Lieldienām jūsu ģimenē?- Mācītāja ģimenē šis laiks ir īpašs, jo vīrs ir vairāk aizņemts un prom no mājām. Tāpēc tas ir grūtāks ģimenei. Es cenšos izdzīvot sevī Kluso nedēļu. Pagājušajā gadā bērni bija pavisam mazi, tāpēc netiku uz Lielās Piektdienas dievkalpojumu un nepiedzīvoju Jēzus Kristus augšāmcelšanās prieku Lieldienās. Man tas ir ļoti svarīgi. Tagad mums ir auklīte, tāpēc Lielajā Piektdienā varēšu piedalīties Krusta ceļā un dievkalpojumā, mierīgi izbaudot šo laiku. Kad bērni paaugsies, šis svētku ritums būs citādāks.- Vai visu dzīvi esat saistīta ar ticību Dievam?- Esmu dzimusi nekristīgā ģimenē. Tomēr man vienmēr šķitis, ka Dievs ir. Grūtajos brīžos es vienmēr vērsos pie viņa. Kad mana mamma kļuva alkoholiķe, nelīdzēja ne narkologu, ne ekstrasensu palīdzība, tāpēc mani meklējumu ceļš aizveda uz baznīcu. Es tolaik draudzējos ar čigāniem, un viņu māte man ieteica iet uz baznīcu pie mācītāja, lai aizlūgtu par mammu. Svētdienas rītā kopā ar diviem čigānu puišiem devos uz baznīcu, bet man neiznāca parunāt ar mācītāju. Savas raizes uzticēju kādai draudzes loceklei, un viņa aicināja uz draudzi. Tiku kristīta un iesvētīta, 19 gadu vecuma iesaistījos draudzē, jo gribēju glābt māti. Tiesa, tas nav izdevies, bet es pati iesakņojos kristīgajā dzīvē. Joprojām lūdzu Dievu par viņu. – Vai ticat, ka varētu notikt brīnums un mamma varētu atbrīvoties no alkoholisma?- Tas nav tik vienkārši. Arī pašam cilvēkam ir jāgrib un jālūdz. Dievs, protams, var radīt brīnumu, taču tas nenotiks bez paša cilvēka gribas. Nevienu nevar piespiest ne ticēt Dievam, ne arī atteikties no alkohola. Man, protams, gribētos, lai tas notiktu ātrāk, bet Dievam ir savs laiks. – Kā mainījās jūsu dzīve pēc iesaistīšanās draudzē?- Kādu laiku pēc kristībām un iesvētībām es vēl nedzīvoju tādu dzīvi, kāda patiktu Dievam. Biju svētdienas skolas skolotāja, bet vakaros gāju uz kafejnīcām, restorāniem. Taču patiesus draugus es atradu kristīgajā nometnē, nevis šajās izpriecu vietās. Ar viņiem varu dalīties priekos un bēdās. Pēc nometnes mēs kopā aizbraucām uz baznīcu Lielvārdē, kur gājām pie altāra lūgt Dievu. Kad pienāca mana kārta, es sajutu, ka nevaru lūgt. Tad jutu, ka uz mana labā pleca kāds uzliek roku. Tajā brīdī es sapratu, ka esmu grēciniece. Sāku raudāt, nožēloju savus grēkus un lūdzu Dievam piedošanu par visu, kas manā dzīvē bijis nepareizs. Tikai pēc tam sākās mans kristīgais ceļš, kad es sapratu, kas ir grēku nožēla. – Vai tas nebija brīnums, ka sastapāt savu nākamo vīru, kas šurp bija atbraucis no Zviedrijas?- Tas ir ne tikai brīnums, bet Dieva vadība. Esmu izlūgusies vīru mācītāju. 2000.gadā es aizbraucu uz Zviedriju, kur strādāju ģimenē par auklīti. Tajā pašā gadā mans nākamais vīrs atbrauca uz Latviju kalpot. Kad ar citām auklītēm runājām, kādu vīru katra vēlas, visas minēja kādu profesiju, kurā tas varētu strādāt. Es līdz tam biju domājusi par cilvēka rakstura īpašībām, bet tad radās doma – jā, es gribu mācītāju. Es sāku lūgt: “Dievs, ja tas ir tavs prāts, tad lai mans ir vīrs mācītājs.” Varbūt šo domu man deva Dievs? Kad aizbraucu ciemos pie brāļiem un māsām Kristū uz Burtnieku draudzi, es satiku Magnusu. Pēc dievkalpojuma visi kopā dzērām tēju, un mani saistīja ne tikai tas, ka varu ar viņu sarunāties zviedriski. Arī es biju iekritusi viņa sirdī. Studēju Liepājā, un Magnuss brauca pie manis ciemos. Taču viņš nekad neteica, kāpēc to dara. Tāpēc man šķita, ka šīm attiecībām ir jāpieliek punkts. Un tieši tad Magnuss atklāja man savas jūtas. Es uzreiz nevarēju pateikt ne “jā”, ne “nē”, jo viņš vēlējās dzirdēt patiesību. Kad Magnusam bija ordinācija mācītāja amatā, mēs abi sapratām – ja es uz to aizbraukšu, tad tas būs mans “jā”. Es aizbraucu, un viņš mani bildināja pēc jūdu tradīcijas Burtniekos, kur mēs iepazināmies. Saskaņā ar tradīciju vīrietis dod sievietei biķeri ar vīnu. Ja viņa grib ar to saistīt mūžu, tad izdzer pusi no biķera. Saderināšanās ilga gadu, un šajā laikā mēs nedzīvojām kopā. Mūsu pirmais skūpsts bija pie altāra.- Kāpēc ir vajadzīgs tik ilgs saderināšanās laiks?- Iespējams, tas daudziem šķiet vecmodīgi. Taču es gribu mudināt jaunos cilvēkus izbaudīt saderināšanās laiku, jo tas ir īpašs. Pēc tam vairs nekad nebūs tā, ka viens otram var veltīt tik daudz uzmanības. Godīgi sakot, bez fiziskas tuvības ir grūti iztikt, bet Dievs palīdz un svētī. Tagad mums laulībā ir bērni un citi pienākumi. Tomēr reizi mēnesī ar vīru ejam uz randiņiem. Daudzi mums jautā, vai tad tas nav jādara pirms laulībām. Mēs uzskatām tieši otrādi – tas ir laiks, kad pabūt divatā, lai stiprinātu laulību. – Kā dalāt ikdienas darbus un rūpes?- Vīrs ir audzis kārtīgā zviedru ģimenē, kur nedala sieviešu un vīriešu darbus. Tiesa, tagad viņam darba slodze ir palielinājusies, tāpēc mazāk var būt mājās. Tomēr ir nerakstīts likums – ja es gatavoju ēst, tad viņš mazgā traukus. Vīrs ir ļoti izpalīdzīgs. Kad pie mums ciemojas zviedru draugi, galdā liekam latviešu ēdienus un otrādi. – Ģimenē ar maziem bērniem varētu būt sarežģīti ievērot gavēni pirms Lieldienām.- Uzskatām, ka bērniem ir vajadzīgs pilnvērtīgs uzturs, tāpēc nav īpašu ierobežojumu pārtikas produktu izvēlē. Taču mācām bērniem, ka šajā laikā var atteikties no saldumiem. 40 dienas grūtāk ir izdzīvot nevis miesisko, bet garīgo gavēni. Es šajā lakā esmu atteikusies skatīties televīzijas raidījumus un cenšos būt mīļāka pret bērniem, jo ikdienā gadās visādi. Ir ķīviņi un bērnu nerātnības, bet gavēņa laikā cenšos būt pacietīga. Tas varētu šķist smieklīgi, bet pirms dažiem gadiem es gavēju, atsakoties kutināt vīru. Man tas patika, jo vīrs gardi smējās. Bet tad es sapratu, ka viņam tas patiesībā nepatīk. Gavēnis nozīmē ne tikai atteikšanos, bet arī spēju sevi disciplinēt. Mans vīrs kādā sprediķī salīdzināja to ar piparkūku mīklu. Bērnībā viņam tieši mīkla, nevis piparkūkas, ļoti garšoja. Tas, protams, nav grēks – ēst piparkūku mīklu, bet gavējot var no tās atteikties. Tātad vajadzētu atteikties no kaut kā tāda, kas katram ir kā piparkūku mīkla. Vienam varbūt ir grūti neēst gaļu, bet citam šķiet grūti smaidīt, atsakoties no īgnuma. – Kā esat iejutušies Alūksnē?- Mums ļoti patīk Alūksne. Esam te kopš septembra, tāpēc smejamies, ka varbūt mums vēl ir rozā brilles. Te ir ļoti skaista daba. Ejot pastaigās ar bērniem, arvien ieraugām kādu jaunu vietu, kas priecē. Mūs saista arī vienkārši, sirsnīgi un izpalīdzīgi cilvēki Alūksnē. Šobrīd vēl nezinu, ko darīšu, kad pabeigšu maģistrantūras studijas. Darbs ar bērniem man vienmēr ir paticis, bet kādu laiku droši vien atpūtīšos no viņiem. Pēc tam laikam atgriezīšos pedagoga darbā. Tas ir mans aicinājums.
