Cilvēki, kas pērn rudenī sāka strādāt (patiesi strādāt, nevis dīkdieņojās šajā laikā) par 100 latu stipendiju, tagad beidz to saņemt un nonāk jaunā apburtajā lokā – izrādās, ka noteiktus mēnešus viņiem nepienākas garantētā minimālā ienākuma pabalsts vai trūcīgās personas statuss, jo ienākumi ir bijuši “graujoši lieli” – attiecīgi vairāk par 40 latiem vai vairāk par 90 latiem…
Cilvēkus darbspējas vecumā nokļūšana šādā neparedzētā situācijā dzen izmisumā – asarām acīs viņi jautā, no kādiem līdzekļiem lai iztiek? Sociālie darbinieki vien noplāta rokas un atsaucas uz likumiem, kas paredzot šādu kārtību. Bet cilvēkam, kam nav nekādu ienākumu, tas ir dzīvības vai nāves jautājums. Viņi ir spiesti būt lūdzēju lomā, pazemoties un nemitīgi par sevi atgādināt, lai tikai saņemtu kaut kādu sociālo palīdzību – tā vietā viņi labprātāk strādātu algotu darbu, maksātu valstij nodokļus, nopelnītu sev iztiku un Sociālajam dienestam ietu ar lielu līkumu. Ja tikai būtu darbs…Rudenī, kad sākās “simtlatnieku” projekts, pašvaldība priecājās par to, cik ļoti tiks atslogots pašvaldības sociālais budžets ar šiem Eiropas piešķirtajiem līdzekļiem. Tiesa, “simtlatnieki” ir ieguvēji, jo mēnesī saņēma 100 latus atšķirībā, piemēram, no garantētā minimālā ienākuma pabalsta saņēmējiem, kam mēnesī tika tikai 40 latu, tomēr taisnīgums šajā situācijā izpaliek. Es gribētu piedzīvot laiku, kad mūsu pašvaldības vai Saeimas deputātiem būtu 100 latu ieņēmumi mēnesī un viņi skaitītu pēdējos santīmus, lai nopirktu maizi. Varbūt tad mūsu valstī vienkāršais cilvēks kļūtu par lielāku vērtību, kam ir nodrošināta iespēja strādāt cilvēcīgos apstākļos, nevis kurš nemitīgi tiek apkrāpts, uzzinot, kā kārtējo reizi valsts izšķērdē nodokļu maksātāju naudu.
