Pie Līgas Melnūdres dzimtajām mājām Bejā ir liels pelēks akmens. Māju vairs nav, bet akmens stāv savā vietā kā mēms liecinieks pārdzīvotajām sāpēm, cerībai un ticībai. Tas atceras astoņpadsmitgadīgu vidusskolnieci, kuru 1949. gada 25.martā izveda uz Sibīriju.
– Izsūtīto sāpju ceļus Sibīrijā dēvē par latviešu tautas Golgatas ceļu. Vai saskatāt kādu līdzību?- Nevar noliegt, ka Jēzus Kristus cieta, un arī mums bija jācieš. Sibīrijā bieži atcerējos, ka viņš uzvarēja nāvi. Tur nebija baznīcu, bet kādreiz aizgājām pie pērmindera un kopā lūdzām Dievu. Es ticu, lai arī kā viņu sauktu – par Dievu vai kādu augstāku varu. Ir kāds, kas mūs vada un palīdz dzīvot. – Vai kādreiz prātā neienāca doma – kāpēc Dievs to pieļauj? – Es domāju, ka Dievs mūs brīdināja – tā var notikt. Sibīrijā bijām dažādu tautību cilvēki. Tā ir mācība, kuru atceramies, lai nepieļautu atkal. Katru gadu 25.martā ir smagi. Kopā ar vīru pārrunājam pārdzīvoto un izciesto, jo viņš arī bija izsūtīts. Sazvanāmies ar citiem izsūtītajiem, tā ir mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa.- Kāds jums bija 25.marts?- Tolaik mācījos Alūksnes vidusskolas 10.klasē un dzīvoju pie saimnieka. Naktī ap pulksten 2.00 sita pie durvīm, ienāca krievu armijas karavīri un arī vīri civilajā apģērbā. Viņi paziņoja, ka mani kā padomju iekārtai nevēlamu personu pārvietos uz citu apdzīvotu apgabalu. Tiesa, izrādījās, ka tas bija ļoti maz apdzīvots apgabals. Tēvs kā kulaks bija arestēts jau 4.februārī, lai nepalaiž muti, kad dibina kolhozu. Māte tika izsaukta uz Rīgu it kā sakarā ar tiesu tēvam, tāpēc es biju viena. Mani kopā ar vēl dažiem smagajā mašīnā aizveda uz Gulbenes staciju. Ceļš bija apmēram tāds pats kā tagad – sniegs kusa un lija lietus. Mašīna iestiga, vajadzēja stumt. Bijām pilnīgi viscaur izmirkuši, un tādus mūs iegrūda lopu vagonā. No piektdienas līdz svētdienas rītam pavadījām vagonā, bet tad agri, saulei lecot, vilciena sastāvs sāka kustēties. Tad mēs sapratām, ka jāsaka ardievas dzimtenei. Ar vilcienu braucām līdz Tomskai. Tur mūs ielika barakā, kurā iepriekš bijuši cietumnieki. Apkārt bija dzeloņstiepļu žogs ar sargtorņiem stūros. Barakās barojām blaktis, prusakus un utis. Kad Oba bija brīva no ledus, mūs pārcēla uz krastmalu. Tur četras diennaktis zem klajas debess mirkām un salām, gaidot, kamēr pienāks kuģis. Parabelā mūs izmitināja caurā šķūnī. Līdz beidzot velkonis ar baržām mūs aizvilka uz Čigari, kur notika mūsu sadale kā vergu tirgū. Kolhozu priekšsēdētāji izvēlējās, kurā ģimenē ir vairāk darbspējīgu cilvēku. Es vilcienā biju atradusi savu krustmāti, kurai bija divi mazi bērni, un tēva māti, kurai bija tuvu 70. Tāpēc nokļuvām vissliktākajā kolhozā. – Kas tagad liekas visbriesmīgākais, ko nācās izciest?- Morālais pazemojums. Par ko? Joprojām nav atbildes uz šo jautājumu. Vecāki godīgi strādāja savā saimniecībā, es mācījos un nebiju iesaistījusies nekādās politiskās organizācijās. Starp izsūtītajiem bija daudz bērnu. Viņi aizgāja bojā gan ceļā, gan necilvēcīgajos apstākļos un badā. Ko viņi bija noziegušies? Arī vecie cilvēki neko ļaunu nebija darījuši padomju varai, tomēr netika žēlots neviens. Man palīdzēja ticība, ka atgriezīšos. Cilvēcīga spīts – es varu izciest visu. Strādāju meža darbos, pludināju kokus pa upi… Vai, kas tik netika darīts! – Kuri dzīvē ir bijuši priecīgākie brīži? – Tie bija tad, kad sākās atmoda Latvijā. Toreiz likās, ka atgriezīsies laiks, ko atcerējos no bērnības. Ka varēsim atkal strādāt visi kopā talkās, atgriezīsies darba tikums un savstarpējā cieņa. Taču ilūzijas ātri pagaisa. Tās paaudzes politiķi un valstsvīri, kuri tagad vada un valda, ir padomju iekārtas produkts. Tajā viņi apguva mācību, ka katrs ņem, cik var. Ka citiem nav, tas viņus maz uztrauc. – Jūsu dzejoļi ir publicēti politiski represēto kopkrājumā. Vai tie rakstīti izsūtījumā?- Sibīrijā neko nerakstīju, tas bija bīstami. Vienu dzejoli gan atsūtīju mammai. Tajā rakstu, ka noteikti pārnākšu mājās. Citi dzejoļi radās, kad smagi saslimu un nevarēju staigāt. Biju gandrīz guloša, tāpēc nevarēju strādāt ne dārzā, ne mājā. Kas nu man par dzejoļiem! Neesmu nekāda literāte, taču manī ir spīts par pāridarījumu latviešu tautai. Neesmu nekad domājusi par savu krājumu vai publikācijām. Man nāk prātā Valda Birkava teiktais, ka Latvijas okupācijas fakts ir tikai iekšējai lietošanai. Tā arī mani dzejoļi ir iekšējai lietošanai. – Vai esat bijusi laimīga?- Jā, esmu. Kad atgriezos dzimtenē, izkāpu no vilciena Alūksnē un mani sagaidīja tēvs un māte. Liela laime ir arī būt veselai. Bagātība mani nekad nav valdzinājusi. Esmu pieradusi iztikt ar to, kas ir.
