Pavisam nesen mana dzīve sagrozījās tā, ka biju nostādīts fakta priekšā: palikt vai braukt projām. Šobrīd es jau kādu laiku esmu projām, bet negribu spriedelēt par to, vai tas ir labi vai slikti. Šodien es gribu pajautāt tikai konkrētus jautājumus – vai Jums, dārgie tautieši, liekas normāli, ka latvietis latvietim ir gatavs mugurā iecirst dunci, lai tikai pierādītu savu taisnību? Vai Jums liekas normāli, ka paliekam slaveni tikai ar to, ka savā starpā kasāmies un pagūstam sačakarēt visu, kam pirkstu pieliekam? Izrādās, mēs pat vienu arodbiedrību nevaram izveidot BEZ kašķiem, lai tā normāli darītu savu darbu!
Vismaz policija tam ir ideāls piemērs, jo pie pirmās izdevības (kad runa ir par priekšniekiem) atrodas kāds „gudrinieks”, kurš cēlos mērķus aizmirst un sākas pilnīga putra. Iekšējā sašķeltība un kas tik vēl ne. Nu esam mēs dīvaina nācija – kur divi latvieši, tur trīs viedokļi. Vai arī – „nekas tā neiepriecina, kā ziņas, ka otram neveicas”. Tā varētu turpināt bezgalīgi.
Nezinu, var jau būt, ka tolerances trūkums ir kalpu tautas sindroms. Tomēr esmu pārliecināts, ka tikai Latvijā var notikt tā, ka arodbiedrība, kurai pēc savas būtības ir jāapvieno, jāsaliedē, jāaizstāv kopīgas intereses, iekšēju konfliktu rezultātā pati nostājas PRET šiem principiem un sāk SAVU iekšējo karu. Sāk meklēt vainīgo un labāko, sāk visu enerģiju veltīt pilnīgiem sīkumiem un savstarpējiem ķīviņiem! Tad kāda pēc būtības ir arodbiedrību funkcija? Tad kāda velna pēc man tajā stāties iekšā? Vai tad arodbiedrībām nav jāseko līdzi sociālajām garantijām, godīgiem darba noteikumiem, piemaksām, virsstundām u.t.t.? Vismaz tā es saprotu arodbiedrības uzdevumus un to arī gaidīju, vēl staigājot formā!
Es patiešām neesmu dzirdējis nevienu piemēru pasaulē, kur arodbiedrības darbs ir apdraudēts nevis no darba devēja puses, bet gan pašu darbinieku iekšējās buntošanās. Diemžēl Latvijā viss ir iespējams – Neatkarīgā policistu arodbiedrība ideju par arodbiedrību ir aizvedusi līdz savstarpējiem apvainojumiem, nespējot sadalīt, kurš ir tiesīgs oficiāli saukties un kurš ir tiesīgs oficiāli runāt šīs arodbiedrības vārdā. Runā, ka aizgājis pat tādos toņos, kad viena puse otrai pārmet nelikumīgu iecelšanu svarīgos amatos. Esot arī aizdomas par arodbiedrības biedru naudu nelikumīgu izšķērdēšanu.
Rezultāts? Latvietis parastais, vai precīzāk – ierindas policists, kurš patiešām dien dienā ir uz ielas, no tā visa nogurst. Viņam tas viss vienkārši nobesī un nekādu jēgu no tā viņš vairāk neredz. Viņš vienā brīdī cīnījās, tad saprot, ka pa tukšo. Nu jau viņš pasmīn par iekšējiem dumpjiem un paļaujas tikai uz sevi, bet daži naivie vēl arī uz darba devēja godprātību, kurš paziņojis, ka visu solīto patiešām nodrošinās. Savukārt latvietis tipiskais, tas kurš jūtas baigi lielais, jo ticis pie vadītāja amata, turpina kašķēties un vilkt deķīti uz savu pusi. Arī tik nevainīgās organizācijās kā policistu arodbiedrības.
