Sacelšanās un nekārtības ir tas spēks, kas attur amatpersonas no cūkošanās un lielās ārvalstu kompānijas no pārlieku lielas rijības. Protams, ir arī mierīgāki līdzekļi…
Gods un cieņa ir tās kategorijas, kas ir Latvijā piemirstas. Kādreiz negods bija jānomazgā ar asinīm … Bet nav jau viduslaiki… Tomēr apziņai, ka tevi par negodīgumu var iespaidot fiziski ir liels spēks.
Nauda un manta noteikti ir zemākā kategorijā nekā gods, cieņa, lepnums, veselība un dzīvība. Ja politiķiem un klerkiem būtu jāzaudē, kādas svarīgākas vērtības nekā darbs , piemēram, Saiemā vai ministrijā, tad arī lēmumi būtu pārdomāti. Valsts nav tā vieta, kur pelnīt. Amats taču ir valsts kalpotājs … Tātad Ir jākalpo.
Mūsu latviešu vērtību sistēma ir jāveido no jauna par pamatu liekot tās īpašības, kas var nodrošināt latviešu, kā tautas eksistenci pasaulē. Īpašības ar ko mēs varam to iekarot. Ar ko mēs varam būt vareni, lepni, bagāti… Vai arī būsim kalpi un roklaižas ? Man patīk tā reklāma – Par lielu Latviju! …
Laikam mums vispirms vajag garīgu līderi vai līderus, kas atgrieztu ticību mums pašiem. Tie ir cilvēki, kas ir veikuši lietas, par ko var jebkurš pateikt – tas ir mūsējais …
Arī valstvīrs… Ar lepnumu …
Par gribu. Žēl, bet ambīcijas (pozitīvā nozīmē) mums ir par zemu. Latvietis parasti tikai grib gribēt. Nu tā kā it kā jā … 🙂 Tas ir pirmais, kas jāmaina katram sevī.
Mūsu spēks ir galvās, prasmīgajās rokās un spējā iet savu ceļu, lai cik tas grūts arī būtu.
