Dažu pagastu iedzīvotāji nu priekā sit plaukstas – revolūcija ir notikusi, un četrpadsmit pagastu pārvalžu vadītāju vietā stājušies vien seši apņēmīgi censoņi. Visiem skaidrs, ka līdz ar apvienošanu darbu zaudēja vairāki labāki vai sliktāki vadītāji. Katram izpratne par labu un sliktu darbinieku ir sava, tāpēc ir atšķirīgi viedokļi par to, vai tagad dzīve būs labāka. Noteikti ir kāds, kas šobrīd nobirdina asaru par iemīļotās pagasta pārvaldes vadītājas aiziešanu un domā, ka jaunā nebūs ar roku aizsniedzama, turpretim citi aiz sajūsmas lēkā, ka beidzot tikuši vaļā no it kā nepanesami neizdarīgā priekšnieka.
Man negribas vērtēt visu tik viennozīmīgi. Gan jau, ka velns (šajā gadījumā – pārvaldes vadītājs) nav tik melns, kā to mālē. Ikkatram cilvēkam, arī man un tev, lasītāj, ir lietas, kas padodas un veicas labi, bet ir darbi, kuru darīšana sokas grūti. Tāpat arī pārvaldes vadītājs nevar ar plašu vēzienu izcili rosīties visās jomās. Turklāt jāatzīst, ka pārvaldes vadītājam ir jābūt ļoti elastīgam un speciālistam visdažādākajās jomās – kultūrā, izglītībā, būvniecībā, vidē. Tāpēc gribas atgādināt sen zināmo patiesību: no vilka bēga – uz lāci krita. Respektīvi, tiem, kas šobrīd priecājas, lai nākotnē nebūtu jāsūdzas un jāžēlojas, ka nu dzīve kļuvusi vēl sliktāka. Gribas ticēt un cerēt, ka jaunie strādās godprātīgāk par iepriekšējiem, būs aktīvāki par viņiem, ieklausīsies cītīgāk un būs zinošāki, izdarīgāki par iepriekšējiem.
