Es gribu, gribu, gribu. Būt haltūrists, muzikants, komersants, policists…
Es gribu, gribu, gribu. Būt haltūrists, muzikants, komersants, policists… Šito dziesmu dungodams, iemigu smagā miegā pēc savas vārdadienas svinībām… līdz grīdai. Uh. Un kādu sapni es redzēju! Pasaka! It kā es būtu cienījams cilvēks. Biznesmenis, ziniet. Brīvajā laikā. Pārējā – amatpersona. Katrs, kas grib ar mani runāt, var nākt ar polšu vai desmit latiem. Sagribas man ikru maizītes, pasūtu, un ir galdā. Gribu atpūsties ar dāmām pie ezera – lūdzu, pakalpīgu draugu pulks mani nešus aiznes pie ezera. A ziemā atpūšos mednieku namiņā. Necivilizētos apstākļos, eh! Šaunu uz briežiem, lāčiem, vilkiem, aļņiem, zaķiem, cūkām, vārnām, ka nemetas. Bez kādiem tur ierobežojumiem un noteikumiem. Tieši no personālā ieroča – piščika. Hohaidī. Pasaka, es jums teikšu. Jautri.
Te, ziniet, ieraugu vienam… medniekam – švaks ierocis. Medī nabadziņš ar naganu, vēl revolūcijas laika, no vectēva mantotu. Tēva divstobru bise, lūk, esot sarūsējusi. Te man dzimst galvā ideja. Piedāvāju draudziņam iegādāties mazkalibra šauteni. No tādas foršāk trāpīt medījumam. Sporta ierocis kā nekā. Konfiscēts, he. Draugs piekrīt. Pārdodu viņam par… hm. Par pieklājīgu cenu. Šaujamais reģistrēts netiek. Kā saka, nekādas ķezas. Un man – amats rokā! Rauju vaļā tirdzniecību. Darbs vedas, iet no rokas. Kā saka. Jo manam vienam draugam ir savs veikaliņš. Ieroču. Dragājam vaļā zemletes tirdzniecību. Un daudzi muļķi pērk. Un es tik pērku dārgāko konjaku. Tikmēr.
Apnīk, ziniet, man šitāda vienveidība. Gribas kaut ko jaunu, kādu pārdzīvojumu. Visu mūžu darīt vienu un to pašu ir kā visu mūžu būt uzticīgam sievai. Stulbi. Vismaz palūkoties uz kādu citu daiļavu taču gribas! Nu kam vīrietim dotas acis? Lai arī pēc tam ir sirdsapziņas pārmetumi, taču arī sirdsapziņu var piejaucēt kā suni. Viss ir atkarīgs no attieksmes. Kā svilpsi, tā atsauksies. Jā. Te viens draudziņš nevar Rīgā dabūt darbu, jo nav viņam augstākās izglītības. Raud man uz pleca. Prasa, ko darīt? Jāpalīdz. Saku, piebilzdams, ka runa nevar būt sausa. Skaidra lieta, viņš esot gatavs maksāt par savas dzīves līmeņa paaugstināšanu. Un es uzštancēju augstskolas diploma kopiju. Zīmogus tak melnajā tirgū var nopirkt, kādus vien gribi. Un arī augstskolu rektorus var nopirkt. Jānosaka tikai savstarpēji pieņemama cena. Un atkal man amats rokā. Draugs dabūja darbu. Rīgā. Administrācijai iesniedza diploma kopiju par maģistratūrā gūtu psihologa izglītību. Psihologs viņš man labs, tiesa kas tiesa. A cik es pēc tam vēl tos speciālistus neesmu saštancējis.
Tālāk manā dzīvē notiek dramatisks pagrieziens. Aizlaiž mani pensijā. Gaismā nāk mans ieroču un diplomu bizness. No bēdām piedzeros, nonāku slimnīcā. Atpumpē mani. Atnāk ciemos pats bijušais šefs. No Rīgas. Un saka: “Nomierinies, Anton, tu biji un esi cienījams cilvēks. Ar visu sava mūža devumu, nesumu esi to apliecinājis. Nevajag uztvert šito visu nopietni. Tas taču bija tikai joks, vai ne? Tu esi nopelnījis tiesības pajokot.” Vai ne?! Nu, jā. Joks. A jūs ko te bijāt iedomājušies? Ha – hi – he! Un te es pamostos. Eh, skaists sapnis.
