Ja pati nebūtu izjutusi, laikam neticētu, ka var arī tā – dāvanā saņemt tīru prieku. Kad dāvanā tiek pasniegta kāda lieta, arī, protams, ir prieks. Taču tas noteikti ir saistīts ar dāvinātāju un viņa izvēlēto lietu. Turpretim, piepildot…
Lai gan neesmu liela sporta fane, mūsu sportistu startus olimpiādē allaž skatos ar sirds trīsām. Tāpat kā daudzi jo daudzi izjutu sudraba prieku par skeletonista Martina Dukura, arī viņa brāļa Tomasa, un kamaniņu braucēju brāļu Andra un Jūra Šicu panākumiem Ziemas olimpiādē. Tos īpaši spilgti izjutu, vērojot viņu vecāku emocijas. Tās nav izsakāmas vārdos, bet zinu, cik svarīgi ir būt ar lielajiem bērniem viņu centienos gan kāpjot kalnā, gan krītot lejā. Pirms startiem Vankūverā Latvijas sportisti vēl nekad nebija spējuši ziemas olimpiādē izcīnīt vērtīgāku medaļu par bronzu. Šoreiz – divas sudraba medaļas! Tas ir tīrs, mirdzošs prieks! Tāpēc grūti saprast tos, kuri piebilst, ka cerēja uz zeltu. Tieši šī cerība iepilināja darvu Martina panākumu priekā. Es vēl arvien redzu viņa muguru un noliekto galvu pēc pēdējā starta. Tad viņš piecēlās un izslējās, cenšoties nerādīt citiem vilšanos. Ticu, ka zeltu viņš vēl izcīnīs, bet arī tagad var teikt tikai paldies par dāvāto prieku un lepnumu.
Šodien – 8.marts – svētki sievietēm un ziediem. Tie var likt uzplaukt priekam kā krāšņai puķei katras sievietes dvēselē. Ziedu valoda spēj atklāt gan slēptākās domas, ilgas, cerības un mīlestību, gan cieņu un apbrīnu.
