Mana nelielā papildu peļņa ir vienkārši nepieciešama. Tomasu uz koncertēšanu vairs nevadāju.
93.
Mana nelielā papildu peļņa ir vienkārši nepieciešama. Tomasu uz koncertēšanu vairs nevadāju. Viņš arī neuzstāj.
Viens no muzikantiem ir nopircis lietotu mašīnu, un tā viss ir atrisinājies. Tad mājās viņa vietā paliek suns. Mums šāda radība tiešām ienes mieru. Karīna vispirms draudzējas ar Spuli, suns viņu atzīst un gaida kopīgu izklaidi. Varbūt arī suņa saimnieks ar laiku iemantos to pašu?
Kad Ralfs satiks beidzot Tomu, kāda tad būs vīriešu savstarpējā reakcija? Agri vai vēlu tas notiks. Dēla izvairīšanās nebūs mūžīga. Sirdī, saprotams, viņš manu izvēli var neatbalstīt, tomēr ir labi audzināts un pārmetumus neizteiks. Kad Augusts lūdza Tālim Elvīras roku, viss nokārtojās kā ar vienu burvja mājienu. Vienīgā starpība, ka Tālim sen vairs nebija tēva. Vai Tomass spētu kaut ko tādu runāt ar manu lielo dēlu, stipri šaubos.
Vēl nav atrisinājušies daudzie kopdzīves jautājumi, kad jaunas nepatikšanas kā pērkons no skaidrām debesīm apstulbina mani pilnībā: esmu stāvoklī. Tas ir pilnīgi skaidrs. Daba mani ar grūtniecību apveltījusi trešo reizi dzīvē. Esmu par savu jaunatklājumu tik pārsteigta, ka pilnībā zaudēju galvu: manos gados, bez stabilas ģimenes, ar nepietiekamiem ienākumiem, nešķīrusies no Tāļa. Juridiski tas iznāk mana pielaulātā vīra bērns, kuru esmu sākusi nēsāt. Kāda būs Tomasa reakcija? Meklēju izdevīgu brīdi, kad to viņam atklāt. Atceros savas depresijas uzliesmojumu pēc Karīnas piedzimšanas. Tomass arī man nav nekāds drošais partneris. Viņš ne reizes nav man apliecinājis savas jūtas, tātad esmu viņam tikai seksa partnere. Tas ir pirmais secinājums. Taču es jau arī ne uz ko citu līdz šim nepretendēju. Tomasam nav raksturīgi gādāt par kādu, drīzāk otrādi, grib, lai apčubina un apgādā viņu. Tas ir otrais secinājums. Esmu mīļākā un reizē kā māte. Viņš nav savas dzīves grozītājs, drīzāk Tomu vada sagadīšanās un nejauši notikumi. Ģimenē bijusi garā slima māte, viņas māsa, tātad arī gēnos nekas labs nav gaidāms. Man ir bijušas smagas depresijas, apaļie četrdesmit gadi arī nav nekāds pluss, lai radītu bērnu. Pēc vairākām bezmiega naktīm nolemju runāt ar Tomu. Izlemt tikai viena par kopīgi radīto dzīvības aizsākumu es nedrīkstu.
Atkal pienāk piektdiena. Karīna jau no skolas aizbrauc pie Tāļa. Pavasara nojausmas jo dienas, jo vairāk liecina, ka ziema tāpat kā citus gadus ar vēju, pat puteni un salu tomēr atkāpsies dabas atmodas spēku priekšā. Šinī nedēļā Toms, liekas, nekur nebrauks. Visu dienu viņš ir bijis mājās un darījis iekrājušos vīriešu darbus, skaldījis un krāvis malku, nomazgājis mašīnu. Māja ir silta, mani sagaida pat ar vīrieša gaumē sagatavotām pusdienām. Kaut nebūtu manas grūtniecības problēmas, tad varētu bezrūpīgi baudīt divvientulības saldo tvīksmi. Tomass ir liriski noskaņots, un man rodas vīrieša pleca sajūta, kas pēdējā laikā bijusi tik reta viešņa. Valda miers un saticība. Tomass ieslēdz televizoru. Raidījums “Dzīvīte, dzīvīte” pastiprina šo mājas miera sajūtu. Uz tepiķa stūra saritinājies suns. Ko citu mēs varam vēlēties, ja pie sāna ir arī draugs?
“Ko tu teiktu, ja es pēkšņi vēlētos bērnu?” bez kāda ievada es nočukstu.
“Tāda vēlēšanās ir absurda. Tu joko, ar to es neesmu rēķinājies,” Tomass kļūst tramīgs.
“Es nejokoju, Tomas! Es esmu stāvoklī, to es zinu pavisam noteikti. Trešo reizi dzīvē esmu stāvoklī.” Nu tas ir pateikts. Es negaidu nekādu sajūsmas reakciju, es gaidu sapratni, bet, izrādās, tādas nav.
