Šonedēļ visu Latviju pārņēma „ēnošanas” bums. Domāju, ka bija maz tādu iestāžu, biroju, uzņēmumu, kur ikdienišķo darba dienu vērot nebija pieteikusies kāda “ēna” – skolēns, kas nākotnē vēlētos strādāt šajā nozarē. Ikgadējā Ēnu diena…
Arī es savā laikā esmu piedalījusies divās Ēnu dienās un guvusi dažādu pieredzi un atšķirīgas atziņas. Pamatskolas vecumā devos “ēnot” uz tiesu. Tieši Ēnu diena ļāva saprast, ka šis darbs man nav piemērots un mani līdzšinējie priekšstati par darba pienākumiem bijuši maldīgi. Jā, tieši Ēnu diena atvēra man acis un neļāva izvēlēties profesiju, kas nebija man piemērota un, kā izrādījās, nelikās gana saistoša.
Otrreiz Ēnu dienā piedalījos jau vidusskolas laikā, kad man bija tā vienreizējā iespēja doties uz Rīgu “ēnot” laikraksta “Izglītība un Kultūra” galveno redaktori. Šī “ēnošana” bija daudz veiksmīgāka, iespējams, tādēļ, ka jau vidusskolas vecumā apmēram bija nojausma, kādas jomas profesiju izvēlēšos savai turpmākajai dzīvei. Šajā “ēnošanas” reizē guvu vērtīgu pieredzi, noderīgus padomus un varēju praktiski pamēģināt darīt savu izsapņoto darbu.
Tiem, kas vēl šaubās par Ēnu dienas lietderību, varu droši apgalvot, ka tas ir gana vērtīgs pasākums. Tā ir iespēja ne vien skolēniem, bet arī darba devējiem satikt iespējamos interesentus, entuziasma un zināšanām bagātus jaunos darbiniekus.
