Lai gan drīzumā atkal sola aukstu laiku, pēdējās dienās gaisā ir jau jūtams pavasaris – mazliet, mazliet, bet ir! Un kuram gan no mums to negribas sagaidīt pēc iespējas ātrāk. Svētdien pavasara gaidīšanas svētki tika svinēti arī Pededzē – atzīmējot krievu tautas tradīcijas, tur notika tradicionālā ziemas pavadīšana un pavasara sagaidīšana – Masļeņica. Jāatzīst, ka, žurnālistes gaitās rakstot par šo tradīciju, ir nācies citviet būt Masļeņicas svinībās, bet uz Pededzi biju aizbraukusi pirmo reizi. Tur notiekošais arī ir raisījis pārdomas.
Neapstrīdami ir tas, ka pededzieši prot svinēt svētkus un dara to ļoti saliedēti un draudzīgi – konkrēti šo pasākumu apmeklēja vairāki simti iedzīvotāju no tuvienes un tālienes. Un visi ar smaidu, omulīgu garu! Pagasta pasākumā sen nebiju redzējusi tik ļoti skatītāju pārpildītu zāli! Pārsteidza (bet varbūt tas ir saprotami, jo tie tomēr ir krievu nacionālie svētki), ka pasākums tika vadīts tikai krievu valodā, bet, piemēram, vieskolektīvs no Pečoriem teica sveicienus latviešu valodā… No dažām sirmgalvēm neoficiāli nācās dzirdēt stāstus par to, cik jauki un labi esot bijis dzīvot Padomju Savienības laikos, cik grūti tagad, bet šādas nostalģiskas atmiņas ir ne viņām vien. Tāpat neoficiāli no dažiem vietējiem vīriem, kas varbūt jau nedaudz bija kunga prātā, bija dzirdams izteikts patriotisms par plašo Krievzemi un tās dabas resursiem, ko pavadīja nicīga piebilde, ka Latvijā šādu dabas bagātību vispār nav… Lai nu kā, Pededzē gadu desmitiem sadzīvo latvieši un krievi, tādēļ gribas vēlēt, lai tur valdošā sirsnība un atvērtība saglabājas vienmēr. Un arī prasme svinēt svētkus!
