Alūksnes mūzikas skolas skolotāja Lāsma Cunska atzīst, ka cilvēka dzīvei ir jābūt kā taburetei. Tā ir stabila uz četrām kājām. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir vajadzīgs gan darbs, gan ģimene, gan laiks sev un vaļaspriekiem. “Tad var balansēt un nekrist arī tad, ja kaut kā pietrūkst,” saka Lāsma.
– Kā ir pašai šobrīd – taburetei ir visas četras kājas?- Pirms kāda laika man bija ļoti grūti, bet es mācos dzīvot. Manai taburetei bija divas kājas, tad palika tikai viena – darbs. Bet pašlaik es jūtos ļoti labi, jo esmu atkal pieaudzējusi kājas. Esmu atradusi sevi, sākusi darīt lietas, ko iepriekš nebūtu uzdrošinājusies pēc 30 gadiem. Man pašai ir brīnums, bet esmu secinājusi, ka atliek kaut kam aizvērties jeb beigties un paveras kaut kas pavisam cits. Tagad es pieļauju, ka varētu ne tikai slēpot no kalna, bet arī dejot. Agrāk likās, ka līdz 25 gadiem es būšu jauna, bet pēc tam visu atlikušo mūžu – veca. Tagad saprotu – nē, dzīve turpinās, turklāt tā ir ļoti interesanta. Lai cik tas liktos neparasti, tieši tagad jūtos laimīga.- Cik daudz un kā pati esi mainījusies?- Cilvēka dziļākā būtība – kodols – nemainās. Mēs apaugam ar pieredzi, ar zināšanām, bet grūti spriest, cik lielā mērā tas maina mūsu būtību. Kā esmu mainījusies? Esmu uzdrīkstējusies daudz ko vairāk tieši šajā vecumā. Manī ir iestājies stabilitātes un miera laiks, ko nevaru teikt par iepriekšējiem gadiem. Tie bija nemiera un meklējumu, kā arī pieredzes uzkrāšanas gadi. Man ir bijuši fantastiski skolotāji ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē. Viņi ir stiprinājuši manī vēlmi svinēt mirkli, parastajā saskatīt neparasto, mūzikā aiz melnajām notīm izlasīt gan sāpes, gan priekus un dzīvi visā tās krāsainībā. – Esi uzrakstījusi eseju par laiku. Kāds tev liekas šis laiks, kurā ik dienu piemin krīzi?- Tas ir muļķīgi. Ja salīdzina ar krīzi, kāda bija 1989.gadā, tad jāatzīst, ka šobrīd dzīvojam labi. Toreiz bija gandrīz tukši veikali, neapkurināti dzīvokļi un trūka gāzes. Kad dzima mans dēls, zeķbikses, ziepes un cukuru varēja nopirkt tikai par taloniem. Es biju jauna, bet gandrīz bez līdzekļiem. Man tas laiks šķiet daudz briesmīgāks. Jā, materiālā ziņā tagad tiek sperts solis atpakaļ, bet mani tas nekad nav biedējis. Materiālais nodrošinājums dod stabilitāti, tāpēc nevaru teikt, ka nauda man neko nenozīmē. Tomēr, kad padomāju… Es saņēmu divas vai pat trīs reizes lielāku algu nekā šobrīd, taču tas nenozīmē, ka tagad ar mazu algu daru kaut ko citādi. Manas vērtības un pašsajūta nemainās. Jā, varbūt iekavējas komunālie maksājumi, bet nejūtos par to vainīga. Vienmēr esmu strādājusi pat divas slodzes, pelnījusi un nedomāju, ka man kaut kas būtu jādod par brīvu. Tomēr šobrīd jāsecina, ka manu nebūt ne vieglo darbu nenovērtē. – Kā aizpildi savu brīvo laiku?- Man patīk būt vienai. Brīvai un neatkarīgai, tāpēc mācos būt neatkarīga no citu viedokļiem. Ir zudusi sajūta, ka man visiem vajadzētu būt labai. Mans laiks aizrit kora „Atzele” mēģinājumos un koncertos. Man vienmēr ir patikusi deju kopa „Jukums”, un tieši mani uzaicināja būt par koncertmeistari kolektīvam. Tagad pirmdienu vakaros esmu kopā ar dejotājiem mēģinājumos un sajūsminos par atmosfēru, kāda valda šajā kolektīvā. Tas nav tikai dejotprieks, kas visus saista, bet netverama savstarpēja mīlestība. Brīvdienās braucu slēpot uz Lido kalnu. Ļoti patīk lasīt, tāpēc gultā aizmiegu starp grāmatām. Izmantoju iespēju izrauties no ierastās vides, lai dzirdētu pazīstamā ārsta Pētera Kļavas un profesora Andra Buiķa lekcijas. Regulāri dodos uz koncertiem un teātra izrādēm ne tikai Rīgā, bet arī Valmierā, Madonā un citur. Bez tā es nevarētu iztikt. – Kādu redzi mūzikas skolas virsuzdevumu?- Ar nākamo mācību gadu mainās apmācības modelis. Iespējams, līdzšinējā sistēma ir jāmaina, bet tas ir jādara gudri un nesasteigti. Turklāt gribu uzsvērt, ka mēs nemācām tikai instrumentu spēli. “Cilvēka dzīvei ir jābūt kā taburetei. Tā ir stabila uz četrām kājām.” Lāsma Cunska
Esam arī psihologi un sociālie darbinieki. Ir notikušas būtiskas izmaiņas kopš laika, kad pati mācījos mūzikas skolā. Mums bija jāiztur liels konkurss, līdz ar to audzēkņu kontingents bija citādāks nekā tagad, kad var mācīties visi, kas to vēlas. Mūzikas skolas programmas un prasības ir milzīgas. Tāpēc dažkārt jūtos kā ķīlnieks starp bērnu spējām un iespējām, gribēšanu un varēšanu. Nākas izvēlēties cilvēcisko faktoru, jo mūzika nevar būt tā, kas nodara pāri bērnam. Protams, viņš nevar nospēlēt grūtu skaņdarbu, bet svarīgi ir šo bērnu nepazaudēt. Kāds pēkšņi pārsteidz 4.klasē, cits – 7.klasē. Man nav saprotams, kāpēc mācībās ir vajadzīgs temps, ja ir zināms – bērni ir ļoti dažādi. Kā var dzīt flegmatiķi tikpat ātri kā holeriķi? Par spīti visam man ļoti patīk šis darbs, turklāt ar katru gadu arvien vairāk. Strādājot ar bērniem, personiskās problēmas atvirzās un kļūst pakārtotas. Es nemaz nevaru slikti justies, ja audzēkne man saka, ka esmu pati labākā skolotāja uz pasaules. – Mūzikas skola varētu daudz dot ne tikai audzēkņiem, bet arī sabiedrībai, piemēram, katru nedēļu rīkojot kādas klases koncertu par brīvu.- Pilnīgi piekrītu. Diemžēl pagājušajā piektdienā tautas namā klavierspēles koncerts nebija plaši apmeklēts. Iespējams, ka koncerti varētu notikt skolas zālē, ja te telpas būtu plašākas un gaišākas. Nezinu nevienu citu mūzikas skolu, kur telpas būtu tik sliktā stāvoklī. Ļoti maz te ir mainījies kopš tā laika, kad te mācījos. Es nedomāju meklēt vainīgo, gribu tikai aicināt risināt šo jautājumu. Tā nav naudas lieta, bet attieksme. Kādreiz Alūksnes muzeja apaļajā zālē tika rīkoti koncerti. Tur ir lieliska akustika, bet trūkst instrumenta un vizuālās pievilcības. – Vai pašai nav bijusi vēlēšanās koncertēt?- Nē. Emīls Dārziņš ir teicis, ka mūzika ir nervu māksla. Ir vajadzīga ļoti stabila nervu sistēma, lai ne tikai prastu izcili spēlēt kādu instrumentu, bet arī šo prasmi parādīt lielai auditorijai. Tā ir liela psiholoģiska slodze, tāpēc ne katrs to var. – Kāda mūzika visvairāk sajūsmina?- Klusuma. Meža. Jūras. Putnu. Mana lielā mīlestība ir Mocarts. Ļoti savādas sajūtas bija Vīnē, kad vēlā novembra vakarā pa pielijušu pilsētu gāju ciemos pie komponista. Viņa mūziku es vienmēr klausos ar prieku, ne velti Mocartu dēvē par saules komponistu. Baha mūziku mēdzu klausīties no rītiem, lai saņemtu mundrumu dienai. Taču bieži vien dodu priekšroku klusumam, jo ikdienā ir jādzird daudz skaņu. Kad tuvojas maijs, es meklēju Imanta Kalniņa mūzikas ierakstus. Protams, jūlijā dodos uz Imanta dienām, kas ir sava veida baznīca ar moto: „Savējie sapratīs.” Fantastisks pianists ir Vestards Šimkus. Viņa spēli varētu nosaukt par pilnību. Tas ir fenomens, ka tikai klavieres un pianists spēj piepildīt koncertzāles. Tas nozīmē, ka viņš ir saprotams visiem. Viss ģeniālais ir vienkāršs. – Par ko esi pateicīga liktenim un ko vēl no tā gaidi?- Man gribētos teikt, ka esmu pateicīga Dievam, nevis liktenim. Esmu pateicīga par dzīvi, kuru dzīvoju, jo es izeju savu attīstības ceļu. Tieši tas ir katra cilvēka dzīves mērķis. Vai nu attīstāmies labprātīgi, garīgi augot, vai arī piespiedu kārtā – caur sāpēm un ciešanām. Mēs tiekam slīpēti un pulēti, lai rezultātā saprastu dzīves mācības un spētu mīlēt. Mīlestība ir vajadzīga, lai radītu, vienalga – iestādīt rozi vai audzināt bērnu. Esmu sevi pieķērusi pie domas, ka man ir gandrīz viss, ko varu gribēt. Man nav mašīnas un mājas, bet manī ir ienākusi harmonija, sirdsmiers un saskaņa ar sevi. Man tāpat kā katrai sievietei ir svarīgi just vīrieša atbalstu un apzināties, ka varu atļauties būt vāja. Zināt, ka mani saprot. Ka neesmu tikai funkcija – vārītāja, mazgātāja, tīrītāja… Šobrīd zinu, ka var būt arī tā, ka sadzird pat manas domas. Attiecībās svarīgs ir savstarpējs došanas un ņemšanas līdzsvars. Mīlestība atrisina un spēj daudz ko.
