Nesen izdotajā latviešu valodas mācību grāmatā iekļautie no krievu valodas aizgūtie lamuvārdi ir diskusijas vērta tēma. Man nešķiet, ka vētra ūdens glāzē ir sacelta nepamatoti, kā to atzīst vairāku masu saziņas līdzekļu žurnālisti….
Ja jau televīzijas tiešraidē Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs nespēj savaldīt emocijas, paužot tās lamuvārdos, tad ir pilnīgi skaidrs, cik dziļi necenzētie vārdi iesakņojušies mūsu apziņā un sabiedrībā. Pat tie, kuri tos nelieto, sen vairs neuzskata lamāšanos par kaut ko ārkārtēju vai nosodāmu. Paspruka, nu un!
Grāmatas autores skaidro, ka lamuvārdi ir tikai divās rindkopās no vairāk nekā 200 lappušu apjoma. Tā viņas vēlas aktualizēt latviešu valodas piesārņošanu. Bet vai tas ir iespējams, piesārņojot mācību grāmatu? Jā, visi tāpat zina “bļ*n”, “bļ*ģ”, “h**ņa” utt. Ar tiem ir pilni komentāri interneta portālos. Vai patiesi kāds 10.klases skolēns nesaprastu, par kādiem vulgārismiem no citām valodām ir runa, ja šie lamuvārdi nebūtu minēti? Tieši tāpēc, ka tie ir tik izplatīti, ir vajadzīga kāda vieta – mācību grāmata – kur to nav. Nevar atturēt no lamāšanās, lietojot lamuvārdus. Par to liecina fakts, ka afgāņu pusaudzis no latviešu karavīriem iemācījies ne tikai latviešu valodas pamatus, bet arī krievu lamuvārdus.
Kamēr Latvijā lamāšanās izplatās kā sērga, Igaunijā 2005.gadā tika pieņemts likums, kas to aizliedz darīt internetā. Tur likums ļauj noskaidrot apvainojošu un cilvēka cieņu aizskarošu izteikumu autorus un tos sodīt.
