„Atnākot uz šejieni, es pat iedomāties nespēju, kas mani te sagaidīs. Lai cik liels bija jaunības maksimālisms, likās prātam neaptverami, ka esmu uzņēmusies vadīt kolektīvu, no kura 12 pedagogi nemaz nestrādā uz vietas skolā, bet stundas pasniedz vai nu privāti mājās, vai arī citu iestāžu telpās.
Savus pirmos iespaidus par darba gaitu uzsākšanu Alūksnes mūzikas skolā atceras direktore Gunta Boša. Pagājušās nedēļas vidū viņa atzīmēja pusgadsimta jubileju, no kura gandrīz puse pavadīta amatā, kas tobrīd, 1987.gadā, asociējās ar lielu izaicinājumu.Stājoties direktores amatā, Siguldā dzimušajai un bijušā Ludzas rajona Kārsavas pusē uzaugušajai mūzikas skolas skolotājai aiz muguras bija mācības tagadējā Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā (1979) un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (1984). Tur iegūta mūzikas teorētisko priekšmetu un klavierspēles pedagoga specialitāte.Pirmie trīs darba gadi nostrādāti Daugavpilī, taču arī pēc pārcelšanās uz Alūksnes pusi un darba gaitu uzsākšanas Alūksnes mūzikas skolas direktores amatā viņa paralēli turpinājusi strādāt savā specialitātē. „Tā tas bija līdz brīdim, kad krīze ieviesa savas korekcijas. Tagad esmu direktore uz pilnu slodzi,” saka G.Boša.Apstākļos, ar kādiem viņa iepazinusies, stājoties tagadējā amatā, darbs ritējis vēl dažus gadus, kur telpu trūkuma dēļ mācību process norisinājies divās maiņās. Situācija uzlabojusies pēc Alūksnes mūzikas skolas Apes filiāles atvēršanas, kā arī papildus telpu piešķiršanas Dārza ielas 8 ēkā.Starp divām ēkām mūzikas skolas darbs aizrit joprojām. Lai visiem pedagogiem nodrošinātu maksimāli vienlīdzīgas iespējas darba apstākļiem, ieviests rotācijas princips. Tā dēļ katram pedagogam nav savas klases, mācību procesam ik dienas norisinoties citās telpās. „Liels prieks un gandarījums ir par to, ka, neskatoties uz darba apstākļiem, mēs esam spējuši uzrādīt starptautisku konkursu cienīgus mācību rezultātus,” atzīst G.Boša.Prieks esot arī par Alūksnes mūzikas skolas absolventiem. Kā viņiem sokas, ikviens varēja redzēt nesen notikušajā Alūksnes mūzikas skolas absolventu koncertā. Lai gan tas rīkots kā veltījums pilsētai tās 90 gadu jubilejā, pedagogus tik ļoti iepriecinājusi iespēja paskatīties uz bijušajiem audzēkņiem jau citā kvalitātē, ka radusies iecere šādus koncertus padarīt par tradīciju.Daudz ieceru un neapsīkstoša radošuma G.Bošai tika vēlēts arī dzimšanas dienā, kurā sumināt jubilāri ieradās ģimene, kolēģi un pašvaldības pārstāvji. Pati gaviļniece gan atzīst, ka par ieceru un vēlmju trūkumu sūdzēties nevarētu. „Būtu muļķīgi negribēt kaut ko labāk un vairāk,” viņa uzskata. Tāpēc 50 gadu sliekšņa pārkāpšanu viņa uzskata par jaunas lapas pāršķiršanu sava dzīves gājuma grāmatā, kur baltajā lapā turpināt rakstīt to, kas nav izdevies iepriekš.
