Pirms nedēļas Alūksnes pilsētas bibliotēkā notika tematisks pasākums “Alūksne – faktos, stāstos, leģendās…”, kas bija veltīts pilsētas 90 gadu jubilejai. Pasākumā godu vietu ieņēma īpaši izvēlētie “stāstnieki”, kuri dalījās savos iespaidos un atmiņās par pilsētu laiku lokos. Daudz stāstāma par pilsētu būtu arī bibliotēkas ilggadējai darbiniecei Eljo Klintei (1939). Dzimusi un uzaugusi toreizējā Bejas pagastā, viņa uz Alūksni pārcēlās piecdesmito gadu vidū, kad uzsāktas mācības tagadējā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā. Neskaitot studiju gadus Rīgā, kā arī pirmos darba gadus Alsviķu un vēlāk Ilzenes pusē, viņa līdz pat šim brīdim nodzīvojusi Alūksnē, vērojot, kā aug un mainās pilsēta, kuru jau gadu desmitiem sauc par savējo.
Pārvietojas zirgu pajūgos
Jautāta par atšķirībām, kāda Alūksne ir tagad un kāda tā bijusi brīdī, kad viņa te sākusi dzīvot, E.Klinte atzīst, ka vieglāk būtu nosaukt tās lietas, kas šeit jau bijušas, nekā tās, kas nākušas klāt no jauna. “Vizuāli pilsēta ir ļoti izmainījusies: ne te bija tik daudz māju, ne asfaltētu ceļu – nekā te nebija. Īsts miests,” viņa atceras. Tiek uzskaitīts lērums māju, kas pilsētā sabūvētas turpmākajos gados, bet tolaik to vietā pleties klajš lauks.
Starp tām minamas arī tagadējai Alūksnei nozīmīgākās un lielākās celtnes: administratīvā ēka, kur tolaik atradies tirgus laukums, veikala “Maks” ēka un autoosta. Pārvietoties nācies vai nu pa zemes ceļu, vai arī bruģi. “Tagadējā Pils iela bija visa vienā bruģī. Kad brauca zirgu pajūgi, tad dārdēja vien, jo tolaik jau tādu automobiļu vai autobusu nebija. Vienīgi velosipēdi, bet tādi bija vien retajam,” saka alūksniete.
Zirgu pajūgs tobrīd bijis visizplatītākais pārvietošanās līdzeklis. Ja ikdienā tos varēja manīt mazāk, tad vērienīgs skats atklājies pilsētas kapusvētku laikā – cik vien acs varējusi saskatīt, gar visas ielas malu pie kapsētas stāvējuši zirgu pajūgi. “Kad kapusvētki beidzās, tad tie zirgu pajūgi kā straume plūda uz leju pa ielu divās rindās,” viņa atminas.
Nepaliek neskatīta neviena filma
Ar zirgu pajūgu viņa vesta uz skola, uz kuru toreiz bijis jāiet sešas dienas nedēļā. Brīvdienās vecāki atbraukuši pakaļ, lai aizvestu uz mājām. Tur sarūpēta tīra veļa, salikta ēdienu soma un nākamajā dienā bērni vesti atpakaļ uz skolu. Skolā rīkotas balles, kas vidusskolēniem bijusi vienīgā izklaides iespēja. “Balles notika arī tautas namā, bet uz tām mēs nedrīkstējām iet. Ja kādu pieķēra, tad varēja dabūt pamatīgu brāzienu. Gadījās jau arī pa kādam pasākumam, kurā mūs ielaida, bet tie bija tādi īpaši notikumi, kas notika reti. Nebija tā, kā tagad, kad bezmaz vai katru nedēļas nogali skolēni var iet uz tautas namu izklaidēties,” teic E.Klinte.
Tautas namā rīkoti arī kinoseansi. Katra filma rādīta pa vairākām reizēm dienā, tāpēc nav bijis tā, ja vienu reizi netiec, tad filmu neredzi. “Kino priekš mums, skolēniem, bija ļoti iemīļota vieta. Neviena filma nepalika neskatīta. Uz dažām pat gājām vairākkārt,” viņa apgalvo. Vēl pilsēta bijusi pilna ar daudziem maziem veikaliņiem, no kuriem katrs bija specializējies uz kaut ko vienu. Vienīgais veikals, kurā bijušas divas dažādas nodaļas, atradies ēkā, kur šobrīd ir Alūksnes Lielā aptieka. Pēc stundām jauniešiem aiz gara laika paticis visus veikaliņus apstaigāt, izpētot ik dienu, kas kurā tiek piedāvāts.
Pārceļas uz partijas
komitejas mītni
Pēc Alūksnes I vidusskolas absolvēšanas 1958.gadā E.Klinte uzsākusi studijas toreizējā Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Divus gadus vēlāk viņa sākusi strādāt Karvas bibliotēkā tagadējā Alsviķu pagasta teritorijā, bet vēlāk liktenis viņu aizvedis uz Ilzeni. Alūksnē viņa atgriezusies tikai pēc nepilniem desmit gadiem. Tas notika 1967.gadā, kad Alūksnes rajons kļuva par patstāvīgu vienību, atdaloties no Gulbenes rajona un viņai piedāvāts darbs Alūksnes centrālajā bibliotēkā. Tā tolaik atradusies Alūksnes Jaunajā pilī telpās, kur šobrīd iekārtojies Alūksnes muzejs.
Uz tagadējo ēku Lielā Ezera ielā bibliotēka pārcelta 1975.gadā, kad uzbūvēta administratīvā ēka un līdzšinējie ēkas iemītnieki no partijas komitejas pārcēlušies uz jaunajām telpām. “Toreiz jau mēs lepni bijām par savu jauno mājvietu,” atceras ilggadējā bibliotēkas darbiniece. “Ēka tika parbūvēta mūsu vajadzībām. Piemēram, agrāk, kā ienāca pa durvīm, tā uzreiz pretī bija trepes uz nākamo stāvu. Vēl nebija trešā stāva, kur tagad atrodas direktora un metodiķa kabineti. Tur iepriekš atradās bēniņi. Pārnākšana uz jaunajām telpām mums viennozīmīgi bija lēciens uz augšu.”
“Jums grāmatas pa logu izkrita!”
E.Klinte Alūksnes bibliotēkā nostrādājusi līdz pat pagājušā gada 1.augustam, kad pēc 42 gadu darba devusies pelnītā atpūtā. Šajā laikā viņa ieņēmusi dažādus amatus. Bijusi lasītavas vadītāja, metodiķe, lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja, direktora vietniece, direktore, bet pēdējos gadus nostrādājusi Alūksnes pilsētas bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļā par bibliotekāri. “Kādi amati vien bibliotēkā ir bijuši, tajos visos esmu strādājusi,” viņa iesmejas.
Neskaitot tolaik valdošo cenzūru, kuras dēļ nereti nācies iznīcināt pilnīgi jaunas grāmatas, gadījies arī pa kādam kuriozam. “Padomju laikā vieni no mūsu aktīvākajiem lasītājiem bija virsnieki, kuri mīlēja lasīt krievu klasiķu darbus. Viens no viņiem bija izdomājis dažus nozagt, izmetot grāmatas pa logu un pēc tam, prom ejot, tās paņemot. To redzēja bērni, kas nāca no skolas. Viņi uzskrien pie mums augšā un sauc: jums grāmatas pa logu izkrita! Kā gan mums var grāmatas pa logu izkrist? Gājām, skatījāmies un vainīgais tika pieķerts,” atceras E.Klinte.
Pielabinās novadniekam
Spilgtā atmiņā iespiedušies literātiem veltītie pasākumi, kas pulcējuši neskaitāmus lasītājus. Sevišķi daudz šādu pasākumu noticis, tuvojoties ikgadējām Dzejas dienām. “Kad nāca Dzejas dienas, tad uz laukiem brauca ne pa vienam vai diviem dzejniekiem, bet veselas brigādes. Te viņi uzkavējās gandrīz nedēļu, apbraukājot pa vienam vai diviem pagastu bibliotēkas, lai visi lasītāji varētu ar viņiem tikties,” stāsta E.Klinte. No visiem pasākumiem viņa visvairāk atminas tos, kas saistīti ar kādu incidentu.
Viens no tādiem ir gadījums ar novadnieku Aleksandru Pelēci, kas mūždien sūdzējies par pienācīgas attieksmes trūkumu. Bibliotēkas priekštelpā bijuši salikti visu novadnieku fotoattēli, bet viņa bilde dīvainā kārtā izpalikusi. Kā par nelaimi, šo kļūmi pamanījis pats literāts, ierodoties uz tikšanos ar lasītājiem. Ieraugot, ka viņa fotoattēls nav skatāms starp novadniekiem, viņš iespītējies un atteicies doties uz pasākumu. Beigās bibliotēkas darbinieki viņam pielabinājušies, dabūjuši iekšā zālē un tad vairs atkāpšanās ceļa nav bijis, taču šis neesot vienīgais ar viņu saistītais incidents.
Valsts izdara pakalpojumu
Alūksnes pilsētas bibliotēkā notiekošos pasākumus E.Klinte mīl apmeklēt arī šobrīd, kad tur vairs nestrādā. “Visu laiku domāju par to, kā būs, kad aiziešu. Ilgi cilājos: iet vai neiet. Kad valsts nolēma samazināt strādājošo pensionāru pensijas, problēma atrisinājās pati no sevis. Rezultātā izpalika gan asaras, gan pārdzīvojumi, jo iekšēji biju tam nobriedusi,” viņa saka. Tiesa, tas, ka algots darbs vairs netiek strādāts, nenozīmējot, ka viņa dzīvojas pa māju, nekā nedarīdama. Tā kā kopā ar viņu dzīvo arī meitas ģimene, tad rīta cēliens paiet, gatavojot ēst, pošot māju, kurinot krāsnis un tikvien kā pēcpusdienās atlaižoties uz dīvāna, lai palasītu kādu žurnālu vai paskatītos televizoru. “Dažreiz saku meitai, ka rīta puses ir tik saspringtas, ka pat apsēsties nesanāk. Laiks paiet nemanot, tā ka par bezdarbību sūdzēties nevaru,” smejoties saka E.Klinte.
