Alūksniete Monika Miglāne nebija domājusi atgriezties dzimtajā pilsētā, tomēr viņas pārcelšana darbā ir likumsakarīga. Kādam citam mainīt darbavietu būtu grūtāk steidzamības kārtā, bet Monika tagad ir kopā ar piecgadīgo dēlu un vecākiem, kuri jau dzīvoja Alūksnē. Tiesa, viņai bija jāpamet ierastā dzīve galvaspilsētā, draugi, kursabiedri un kolēģi. Tagad balti piesnigušajā novada centrā sākas jauna lappuse Monikas dzīvē. Tajā viņas uzdevums ir vairāk nekā 100 dienesta klientiem palīdzēt atstāt pagātnē ļaunos un netīros darbus, pārklājot tos ar baltām domām un ticību. Šis darbs ir kā neredzama frontes līnija – kurā pusē – saules vai ēnas – paliks tie, kuri nostājušies uz noziedzības ceļa?
– Darba pienākumi jums būtiski nemainās, jo iepriekš bijāt Rīgas teritoriālās struktūrvienības Vidzemes priekšpilsētas filiāles vadītāja. Kādas ir atšķirības, kas nosaka galvaspilsētas un novada centra specifiku?
– No profesionālā viedokļa varu teikt, ka Rīgā strādāt ir interesantāk, jo tur probācijas dienesta klientu loks ir saistīts ar komplicētākiem noziegumiem. Tas nosaka vajadzību strādāt augstā līmenī. Šeit izaicinājums nav tik liels, bet arī neizslēdz sarežģītus gadījumus. Jebkurā gadījumā mans uzdevums ir palīdzēt likumpārkāpējiem atgriezties normālā dzīvē un sabiedrībā. Turklāt neaizmirstot, ka probācija tomēr ir sodu izpildes institūts, kas veic kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildi un uzrauga nosacīti sodītas personas. Tas ir ļoti veiksmīgs sodīšanas veids – ļaut sodu izciest sabiedrībā, liekot saprast, ka viņi nav atstumti.
– Būs apritējis gads, kopš šīs puses cilvēkus satrieca slepkavība – jaunieši skapī sadedzināja vīrieti, no kura gribēja iegūt naudu. Kāda ir sajūta, kad nākas tikties un runāt ar šāda vai līdzīga nozieguma vaininieku?
– Domāju, ne tikai manu, bet arī citu probācijas dienesta darbinieku attieksmi un rīcību nosaka cilvēkmīlestība. Es nešķiroju cilvēkus un viņu nodarījumus, bet skatos uz viņiem kā uz cilvēkiem ar visām labajām un sliktajām īpašībām. Mans uzdevums ir vairot viņos labo, kas palīdzēs mainīties. Protams, šis nav viegls darbs. Taču mēs strādājam ne tikai algas dēļ. Darbs ir saistīts galvenokārt ar negācijām, tāpēc cenšamies sevi pasargāt no izdegšanas sindroma un darbu uz mājām nenest.
– Esmu lasījusi, ka cietumniekus var dalīt trīs grupās. Vieni iznāk no cietuma, iesēžas lepnā mašīnā un turpina darbību, par kuru tika sodīti. Otri kājām vai tramvajā dodas pie savām ģimenēm. Bet trešie domā, kādu noziegumu atkal pastrādāt, lai atgrieztos cietumā. Vai tā ir?
– Tas ir precīzi. Arī man ne viens vien klients ir teicis, ka neprot citādi dzīvot. Ja viņš apcietinājumā ir pavadījis pusi mūža, tad var saprast, ka viņam pieņemamāka ir cietuma vide. Tur viņš jūtas kā mājās, turpretim sabiedrībā ir lieks. Tādi saka – es darīšu visu, lai tiktu atpakaļ.
– Darbs ar viņiem ir kā Dona Kihota cīņa ar vējdzirnavām?
– Gandarījums ir jau tad, ja kaut nedaudz spējam mainīt šo cilvēku domas par sevi un situāciju, kādā viņi ir nonākuši. Tā ir cīņa ar vējdzirnavām, bet katrs pozitīvs rezultāts ir neliela uzvara. Protams, šis darbs nav padarāms. Es nevaru apgalvot, ka cilvēks, kurš šobrīd ir mainījies, pēc gada vai diviem neizdarīs jaunu noziegumu.
– Nereti gadās, ka cietumnieks pilnībā maina sevi un savu dzīvi, pievēršoties ticībai Dievam. Kādas ir jūsu attiecības ar Dievu?
– Es ticu Dievam, lai gan neesmu cilvēks, kurš regulāri iet baznīcā. Ticu, ka cilvēkus dzīvē vada kāds augstāks spēks. Ja kāds rod spēku ticībā Dievam un caur to viņš spēj mainīties, tad tas ir atbalstāms. Kāpēc ne? Ticība Dievam ir arī ticība sev, jo daudzi cilvēki, kuri izdara pārkāpumus, ir kaut kādu iemeslu dēļ zaudējuši ticību sev vai sabiedrībai. Viņos ir sarūgtinājums un aizvainojums, kas mudina darīt sliktu. Tam ir bumeranga efekts, jo sliktais darbs atgriežas pie tā darītāja. To mainīt var tikai caur labo.
– Fakti liecina, ka cietumsodu ietekmē cilvēki reti kļūst labāki un vairs neizdara pārkāpumus. Turpretim nosacīti vai ar piespiedu darbiem sodītie krietni mazāk atkārto noziedzīgus nodarījumus.
– Tieši tā. Ja cilvēks nonāk cietumā, ar viņu tā nestrādā, kā to nosacīta soda gadījumā dara probācijas dienesta darbinieki. Viņu uzdevums ir saskatīt riskus, kas saistīti gan ar kriminālajām paziņām, gan ar viņu nodarbošanos un finanšu vadību, atrast paša cilvēka resursus un mudināt mainīties. Tiesa, tālāko rīcību nosaka katra paša lēmums – dzīvot mierīgi sabiedrībā vai riskēt nokļūt cietumā. Un šo izvēli nevar izdarīt neviens cits.
– Var secināt, ka jūsu darba galvenais instruments ir vārds, prasme pārliecināt. Kā tas izdodas, jo probācijas darbinieku ir maz, bet viņu klientu daudz?
– Ne velti probācijas dienesta darbiniekiem ir psihologa un pedagoga, arī jurista un sociālā darbinieka izglītība. Turklāt visiem tā ir augstākā izglītība. Par rezultātu šobrīd ir grūti spriest, jo probācijas dienests nosacīti notiesāto uzraudzību sāka tikai ar 2006.gadu. Tāpēc šie dati vēl nav analizēti un vērtēti. Mans subjektīvs viedoklis ir, ka vislielākā riska grupa ir nepilngadīgie. Ar viņiem strādāt ir grūtāk, taču ir arī lielāka iespēja, ka viņi mainīsies.
– Cik lielā mērā ekonomiskie un citi ārējie apstākļi nosaka to, ka cilvēki ir tendēti uz pārkāpumiem?
– Manuprāt, vienmēr visa pamatā ir cilvēks pats. Kurš nekad nav zadzis, to arī nedarīs. Viņš mēģinās rast risinājumu citādā veidā. Turklāt noteikti padomās, vai tas ir tā vērts. Protams, var gadīties, ka cilvēks tik ļoti ir vīlies valsts sistēmā un sabiedrībā, vai varbūt ir nokļuvis bezizejā un nevar atrast atbalsta punktu, tad izmisuma dzīts viņš ir spējīgs kaut ko sliktu izdarīt. Tomēr parasti noteikta vērtību sistēma, kurā ir skaidra nostāja – zagt un laupīt ir slikti, drīzāk mudinās braukt prom no valsts un meklēt darbu ārzemēs, nevis izvēlēties noziedzības ceļu. Tas nozīmē, ka ir citas iespējas un alternatīvas likumpārkāpumiem.
– Varbūt nelaime ir tā, ka šobrīd ir sašķobījusies mūsu vērtību sistēma?
– Varētu būt, ka šobrīd notiek vērtību pārvērtēšana. Turklāt jārēķinās ar to, ka tagad viss notiek daudz ātrāk nekā pirms desmit gadiem. Tad neizmantoja kredītkartes un citus tehnoloģiju uzlabojumus, kas rada jaunus likumpārkāpumus. Jāatzīst, ka mūsu cilvēkiem šajā ziņā izdomas netrūkst. Viņi ir ļoti novatoriski, lai atrastu veidu, kā sev iegūt naudu vai citu labumu. Kad biju pie kolēģiem Austrijā, viņi atzina, ka ir ļoti grūti strādāt ar bijušās PSRS valstu klientiem, jo nav saprotama un pieņemama viņu domāšana. Tur cilvēku apziņa ir tik augstā līmenī, ka kaut kādas manipulācijas sev par labu ir grūti saprotamas. Mūsu valstī probācijas dienests ir jauns, bet Eiropā tai ir 200 gadu vēsture.
– Kas jauns gaidāms jūsu darbā?
– Šobrīd esmu iesaistījusies apmācībā, lai sagatavotos darbam ar dzimumnoziedzniekiem. Tā ir īpaša noziedznieku kategorija, ar kuriem darbs tiek organizēts pilnīgi citādi. No Lielbritānijas tiek pārņemta programma darbam ar dzimumnoziedzniekiem, kuri sodu izcieš sabiedrībā. Ārzemju kolēģi to īsteno jau vairākus gadus.
– Kāpēc ir apgūta itāļu valoda?
– Mani interesē valodas. Kad studēju itāļu valodu, papildus apguvu arī franču un spāņu valodu. Man nebija domas, ka noteikti strādāšu probācijas dienestā. Mani tas ieinteresēja, kad veidojās šī jaunā struktūra ar eiropeisku skatījumu uz sodu sistēmu. Kad strādāju Alūksnes tiesā, bija iespēja redzēt, kā tiek piemēroti sodi. Tāpēc gribējās arī uzzināt, kā sabiedrībā izciešamie sodi spēj ietekmēt un motivēt pozitīvām pārmaiņām.
