“Ja ilgāku laiku neesmu bijusi uz kādu pasākumu vai teātri, manī ir iekšējs nemiers un depresija,” smaidot saka anneniete Gunta Rozīte, kura ir kaismīga teātra cienītāja.
Mantojums no mammas
Gunta spriež, ka mīlestību uz teātri un pasākumu, koncertu apmeklēšanu mantojusi no mammas – savulaik atpūsties devušās abas kopā. G.Rozīte ir pārliecināta, ka šodienas nomāktībā un problēmu jūrā teātrim ir ļoti liela nozīme. “Teātris cilvēkiem noteikti ir vajadzīgs! Es ar apbrīnu uzlūkoju darbīgus cilvēkus, kas uzņemas rīkot pasākumus, spēlēt teātri un neļaujas nomāktībai. Piemēram, tepat mūsu novadā Ritma un mākslas studija, rīkojot jauku pasākumu brīvā dabā 18.novembrī, vai jauniešu rīkotā labdarības akcija “Siltums pār pilsētu” decembrī. Šādi pasākumi cilvēkiem ir vajadzīgi,” ir pārliecināta G.Rozīte.
G.Rozīte ir dzimusi Annas pagastā. Viņai bija tikai gadiņš, kad kopā ar vecākiem tika izsūtīta uz Sibīriju. Latvijā atgriezās pēc septiņiem gadiem. Jaunībā divus gadus strādājusi Rēveļu pamatskolā Gulbenes pusē, pēc tam 41 gadu līdz likvidācijai – Annas pamatskolā. Zīmīga sakritība, ka tagad abas šīs izglītības iestādes ir likvidētas… “Man ļoti patika strādāt skolā – starp bērniem un jauniešiem pats jūties jaunāks, katra diena bija neatkārtojama un interesanta. Tagad tā pietrūkst – dzīvojot tepat blakus un ejot garām skolas ēkai, sirds iesāpas…” neslēpj G.Rozīte. Toties ar kādreizējām kolēģēm viņai ir ļoti sirsnīgas un draudzīgas attiecības – regulāri tiekas, dodas pastaigās, svin jubilejas, dalās pārdomās un risina sieviešu sarunas.
Bijusi nezāle, saimniece, oficiante…
Teātris vienmēr ir bijis Guntas dzīves kaislība – gan skolas gados un jaunībā, gan tagad. “Skolas laikā spēlēju teātri tepat Annā – tolaik režisors bija mūsu skolotājs Oskars Jaunzems. Atminos, kā skolas laikā spēlējām izrādi “Nezāļu karaliene”, kurai šuvām garus tērpus, un katra iejutāmies kādas nezāles lomā. Pēdējos gados, spēlējot teātri Annas dramatiskajā kolektīvā, esmu bijusi gan saimniece, gan oficiante – pēdējā gan bija maz teksta, bet par to neskumu,” saka G.Rozīte.
Jau divus gadus viņa pati uz skatuves vairs nekāpj. “Man nepatika, ka jaunieši kavēja izrāžu vai mēģinājumu sākumus, jo man nepatīk neprecizitāte. Turklāt tagad vakaros labprātāk uzturos mājās. Tiesa, tā bija jauka kopā būšana ar domubiedriem, sevis pārbaudīšana – ko vari un ko nevari paveikt. Jāatzīst gan, ka pirms katras izrādes tomēr bija neliels “lampu drudzis”,” saka G.Rozīte. Kopā ar anneniešiem viņa ir uzstājusies Kalncempjos, Annā, Ilzenē, Mālupē un citviet, kā arī piedalījušies teātru skatēs. “Citur uzstāties ir vieglāk, jo pašu mājās tevi kā aktieri vairāk vērtē un grib redzēt, ko vari vai nevari parādīt. Svešā vietā ir vieglāk spēlēt, jo nav jādomā par to, ka tevi pazīst,” stāsta G.Rozīte.
Dzīve – kā teātris
Reiz Visikumā atbraukušo aktieru bija vairāk nekā skatītāju, tomēr izrāde tāpat notika. “Izrādes laikā vīriem bija jāiemalko alkohols – puiši no zāles nevarēja atturēties no komentāriem, ka tikai tēlojot un ūdeni dzerot. Tiesa, toreiz niekojāmies ar ūdeni. Bet kad spēlējām brīvdabas izrādi Jaunlaicenē, vīriem bija jāattēlo muzikanti. Kā jau ierasts, muzikanti parasti arī lieto alkoholu. Mūsu aktieri bija izdomājuši, ka neies niekoties ar ūdeni, tādēļ pēc katras ainas kļuva arvien jautrākā kunga prātā, bet izrāde beidzās veiksmīgi. Savukārt spēlējot Ilzenē, izrādes vidū pēkšņi pazuda elektrība un izrādi pabeidzām spēlēt sveču gaismā – tas bija romantiski,” smaida G.Rozīte.
Viņa priecājas, ka visur teātra kolektīvs ir uzņemts laipni. “Šie braucieni ir iespēja arī aplūkot citus pagastus, tautas namus, iepazīt publiku,” viņa saka. G.Rozīte piekrīt, ka visa dzīve ir kā teātris – reizēm nemaz nevajag to spēlēt uz skatuves. “It īpaši tas attiecas uz Saeimas darbu un politiku. Man gan nepatīk teatrāli cilvēki, kuriem ir uzspēlēta attieksme un izturēšanās. No tādiem cenšos izvairīties,” atklāj Gunta.
Sēž skatītāju rindās
G.Rozīte labprāt vēro dažādas izrādes un nav izvēlīga skatītāja. “Patīk komēdijas, kad var izsmieties no sirds. Savu reizi patīk arī detektīvi, jo agrāk labprāt detektīvus lasīju pati. No pašmāju amatierkolektīvu spēlētājiem man ļoti patīk, kā lomās iejūtas Ainārs Volcītis – viņš ir spēlējis gan Annas, gan Alūksnes teātrī. No Alūksnes Tautas teātra aktieriem man ļoti patīk Armands Augstkalns – viņš būtu cienīgs spēlēt uz Rīgas teātru skatuvēm!” saka Gunta.
Kā abonente viņa labprāt izmanto iespēju doties uz Valmieras Drāmas teātra izrādēm braucienos, ko saviem lasītājiem organizē “Alūksnes Ziņas”. “Jauki, ka ir šāda iespēja, jo reti izdodas aizbraukt uz kādu no Rīgas teātriem. Reizēm braucam uz viesizrādēm Gulbenē. Kad nesen bija Alūksnes novada teātru skate, vēroju visas izrādes – tie man bija īsti teātra svētki! Man ļoti patika Alūksnes Tautas teātra izrāde “Kalmāru konservi” un Alsviķu teātra kopas izrāde – viņi spēlēja kā īsti profesionāļi! Bet arī visas pārējās izrādes man patika,” stāsta G.Rozīte.
Patīk latviešu filmas
G.Rozīte atzīst, ka lielākoties teātra izrāžu vērošana ir lieliska atpūta, tomēr ir izrādes, kas raisa nopietnas pārdomas. “Viena tāda bija Valmieras Drāmas teātra mazajā zālē – par alkohola lietošanu un to, pie kā tas noved. Teātra apmeklēšana man neļauj arī iegrimt rutīnā. Laika gaitā ir mainījušās vērtības, ko teātris stāsta saviem skatītājiem, ejot laikam līdzi, bet mūžsena un nemainīga arī uz skatuves ir mīlestības tēma,” saka G.Rozīte.
Šodien viņa kopā ar kādreizējām kolēģēm dosies uz Vecgulbenes muižu, kur izrādīs jauno Jāņa Streiča filmu “Rūdolfa mantojums”, jo īpaši mīļas viņai ir latviešu filmas. “Esam bijušas uz kino arī Smiltenē. Savukārt ar dzīvesdraugu mums lieliski saskan apmeklējamo koncertu tematika, tādēļ ātri varam vienoties, kurp doties,” saka G.Rozīte.
Sibīrijas rūdījums
Bez teātra un koncertu apmeklēšanas G.Rozīte brīvajā laikā labprāt gatavo ēst. “Man patīk vārīt dažādas zupas, gatavot otros un gaļas ēdienus. Paša gatavotam ēdienam ir cita vērtība un garša,” uzskata Gunta. Savukārt vasarās kopā ar dzīvesbiedru labprāt ceļo – ir būts Horvātijā, Slovākijā, Igaunijā, Palangā un Kuršu kāpās Lietuvā.
“Šajā drūmajā laikā cenšos saskatīt skaisto un labo. Šogad taču ir tik brīnišķīgi skaista ziema – par to vien var priecāties! Televīzijā neskatos negatīvus raidījumus, bet labprāt – romantiskas filmas. Priecājos par to, ka ir laba veselība – par to taču arī ir jāpriecājas! Ja cilvēkam ir nepatikšanas, tad zināms, ka pēc kāda laika tās tik un tā pāries, bet nav zināms, vai tām nesekos lielākas, un tad esošās šķitīs tīrais nieks. Kā es protu saskatīt labo un neiegrimt depresijā? Laikam Sibīrijas rūdījums… Es nekad neesmu dzīvojusi šiki un pārticībā, jo vecāki man ir iemācījuši dzīvot pieticīgi. Es neapskaužu miljonārus par to, ka viņiem tik daudz naudas – toties es atšķirībā no viņiem varu naktīs mierīgi gulēt. Man nepatīk čīkstēt par nedienām – tādos brīžos labāk ķerties pie darba un darīt, nevis žēloties,” saka G.Rozīte.
