Monta
Mūrniece, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolēnu prezidente
Liek izjust lepnumu
Par barikādēm esmu dzirdējusi no dažādiem avotiem: vēstures stundām, televīzijas, vecākiem. Šis notikums man asociējas ar tautas vienotības spēku, kad cilvēki spēja apvienoties, lai cīnītos par kopēju mērķi. Šogad mūsu skolā tika nolemts, ka barikāžu atceres dienā nebūs ierastā līnija, bet katrs skolotājs pats izdomās, kā savā klasē šo dienu pieminēt: vai nu pārrunājot barikāžu dienu notikumus, vai uzaicinot viesos kādu no barikāžu dalībniekiem, vai arī noskatītos kādu filmu par šo notikumu. Domāju, ka šādi pasākumi ir labi, taču to vajadzētu vēl vairāk. Ne tikai par barikāžu dienām, bet arī citiem vēstures notikumiem, kas uz mums attiecas. Tieši caur šiem notikumiem un cilvēkiem, kas tajos bijuši iesaistīti, mēs varam arvien vairāk uzzināt, kam bijis jāiet cauri, lai mums būtu tas, kas ir tagad. Tas neļauj pret to visu attiekties vieglprātīgi, radot lepnuma sajūtu par savu valsti.
Sandra
Magaziņa, Zeltiņu pagasta muzeja vadītāja
Vērtību rada jaunā paaudze
Pati barikāžu dienā nepiedalījos, taču atceros šo laiku un tā brīža sajūtas. Pārņem lepnums par to, kas toreiz notika. Sevišķi liels prieks ir par cilvēkiem, kas uzdrīkstējās un tur iesaistījās. To dēļ ik gadu cenšos sekot līdzi visām ar barikāžu atceres dienu saistītajām aktivitātēm. Arī mūsu pašu pagastā tādi pasākumi ir bijuši. Šogad izpalika, jo nav vairs mums skolas un līdz ar to arī bērnu, kas uz tiem varētu nākt. Var jau, protams, uztaisīt pasākumu tikai pašiem barikāžu dienu dalībniekiem, kuru mums nav mazums. Tajā pašā laikā bez jaunās paaudzes šis pasākums zaudē daļu savas vērtības, jo tieši viņi ir tie, ar kuriem šie notikumu būtu jāpārrunā visvairāk. Galu galā mēs paši šīs dienas neaizmirsīsim un vienmēr atcerēsimies, kā viss noticis, taču vajag rūpēties, lai arī nākamās paaudzes par tiem neaizmirstu un turpinātu tos pieminēt arī tad, kad mūsu vairs nebūs.
Jānis Ločs, Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas direktors
Var atcerēties ar
sajūtām, ne vārdiem
Tajā laikā strādāju arodskolā. Uz barikādēm aizbrauca puse kolektīva, bet otra puse palika “mājās”. Es biju starp tiem, kas tika astāti “mājās”, taču tāpat sekojām līdzi ar televīzijas un radio starpniecību, iespēju robežās sazinājāmies. Toreizējos mērķus vairs tikai ar jūtām, ne vārdiem var aprakstīt. Galvenais, protams, bija brīvība, kas, likās, būs salda un pēc kuras iegūšanas visas pārējās grūtības kā nieku varēs pārvarēt. Lai gan tagad viss izvērties citādāk, nekā bija cerēts, domāju, ka paši vien pie tā esam vainīgi. Katrā ziņā barikāžu dienu laiku atceros ar lepnumu. Ja tas pats būtu jādara tagad, tad gan nezinu, kā viss izvērstos. Tā jau saka, ka divreiz vienā upē nevar iekāpt. Ja toreiz bija vienots mērķis un skaidri zināms pretinieks, tad tagad nekā tāda vairs nav. Tajā pašā laikā saglabājusies ticība, ka it viss ir pārvarams un arī ar pašreizējām grūtībām tiksim galā, tāpat kā ar daudz ko citu pirms tam.
