Apmeklējot pasākumus, nereti starp tā viesiem manāmi pašvaldības un to iestāžu darbinieki, kuri nolēmuši “pagodināt” notikuma norisi ar savu klātbūtni. Dažkārt šī delegācija ir tik kupla, ka, šķiet, viss raksts par notikumu būtu jāatvēl tikai tam, lai precīzi uzskaitītu viņu pārstāvētās iestādes un ieņemamos amatos. Rezultātā šāds uzskaitījums visbiežāk izpaliek, uzmanību veltot nevis tam, kas pasākumā bijis, bet gan tā būtībai.
Diemžēl ne visas prominentās personas ar minēto taktiku ir mierā, par to gadījies saņemt pārmetumus un aizrādījumus. No vienas puses, to var saprast. Viņu piedalīšanās pasākumā nav gluži pašsaprotama. Bieži tam tiek veltīts viņu brīvais laiks, tāpēc loģiska ir vēlme, lai kāds akcentētu viņu ieguldītās pūles un parādītu viņu pretimnākšanu tiem, kas tur nav raduši iespēju piedalīties klātienē. No otras puses, lai cik svarīgas personas pasākumā būtu ieradušās, tā galvenie varoņi tomēr ir un paliek pasākuma rīkotāji un dalībnieki, tāpēc, ja jāizvēlas, vai rakstīt par vieniem vai otriem, man liekas prātīgāk priekšroku dot pēdējiem.
Arī tad, ja tiktu pieminēta šo personu klātbūtne, nešaubos, ka vislielākā vērtība viņu dalībai pasākumā tāpat paliktu to cilvēku acīs, kuri viņus ir aicinājuši, vēloties dalīties sevis paveiktajā. Galu galā ne visiem tiek dota iespēja saņemt šādus ielūgumus, tāpēc pat tad, ja, sliktākajā gadījumā, šo atsaucību un nosacīto goda izrādīšanu pamana tikai paši pasākuma autori, jājautā: vai tiešām ar to vien nepietiek, ka tevi atceras un gaida?
