Tuvojas 13.janvāris. Pērn šis datums Rīgā izvērtās par masu nekārtību dienu, kad tauta ne tikai pauda savu attieksmi pret valsts vīru neizdarībām miermīlīgā mītiņā, bet notika arī Vecrīgas demolēšana. Ir saprotama abu grupu cilvēku rīcība – viņi vēlas dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi savā zemē. Un tāpat arī es.
Arī šogad 13.janvāris būs zīmīgs datums, jo „Projekts Pēdas” turpina pērn13.novembrī aizsākto akciju “Turies Latvija!”. Tās norises vieta ir visa Latvija, bet Rīgā galvenā pulcēšanās vieta – pie Brīvības pieminekļa, lai kopīgi lūgtu par Latviju, par valsti, jo domām ir liels spēks. Akcijas organizatori mudina cilvēkus vienam otru iedvesmot uz pozitīvām domām un darbiem, iestāties vienam par otru. Tādēļ cilvēki tiek aicināti 13.janvāra rītā pulksten 9.00 iziet ielās un lūgt par Latviju, par sevi un saviem līdzcilvēkiem, līdzi ņemot zvaniņus un dziesmas, lai viņus labāk sadzirdētu. Akcijas organizatori Latviju salīdzina ar tauriņu, kam rauj nost spārnus, bet tā joprojām ir saglabājusi savu nacionālo piederību un cīnās par izdzīvošanu.
Varbūt ir katram reiz roka, doma un sirds jāpieliek, lai Latvija tiktu ārā no bedres. Jāatzīst, ka arī es esmu gatava to darīt – tādēļ neesmu vēl pametusi savu Dzimteni un aizbraukusi strādāt uz ārvalstīm. Tiesa, vakaros reizēm patiesi negribas ziņas klausīties televīzijā, jo tur atkal tiek stāstītas tādas lietas par politiķu pieņemtajiem lēmumiem, par naudas izšķērdēšanu, nedomāšanu par tautu… Bet tad es atceros sev mīļos un tuvos cilvēkus un tās ģimenes, kas ir vēl grūtākos apstākļos, bet arī ir palikušas šeit. Pieļauju, ka iemesls ir tas pats, kas man – nevēlēšanās pamest savu zemi, bet palīdzēt tai savu iespēju robežās, un savas zemes mīlestība.
