Adventes laikā alūksnieši Zinovija un Gunārs Aploki ir uzņēmušies drosmīgu, nesavtīgu un cēlu misiju – kļūt par audžuģimeni diviem maziem bērniem. Zinovija ir cilvēks, par kuru saka “ar plašu sirdi”, jo viņa neko nežēlo, lai tikai otram sagādātu prieku. Un abu mazo bērnu acis mirdz un staro priekā par to, ka viņiem tagad ir īstas mājas, kur viņus lolo, aprūpē un mīl.
Aploki ir pirmā audžuģimene Alūksnē. Zinovija ar lepnumu rāda, kādas virsjakas, svētku uzvalku un citas drānas ir nopirkusi audžubērniem, un smaidot saka, ka tam iztērētas vairākas pensijas. Viņa nežēlo neko, lai tikai otram sagādātu prieku. Viņa stāsta, kā kādam puisim invalīdam palīdzējusi nokārtot dokumentus, lai atgūtu invaliditātes grupu… Kā palīdzējusi viņam pasi nokārtot un atrast dzīvesvietu… Kā kļuvusi par aizbildni kādai divpadsmit gadus vecai meitenītei… Dzīve Zinovijai iemācījusi daudz profesiju, jo no darba viņa nav baidījusies kopš agras bērnības. Tagad viņa saimnieko pa māju, gatavo ēst, ada zeķes bērniem, šuj un ir laimīga – laimīga par to, ka ir kādam vajadzīga, ka viņai ir kāds, par ko rūpēties – ģimene, audžubērni, kaimiņi, paziņas…
– Kāda jums pašai bija bērnība?
– Es bērnību pavadīju Ukrainā un strādāt pratu kopš agras bērnības. Mamma kaplēja kolhoza bezgalīgos cukurbiešu hektārus, mājās pašiem bija govis. Man bija septiņi gadi, kad ar velosipēdu braucu mājās izslaukt govis un pēc tam vedu atpakaļ uz ganībām, kā arī palīdzēju mammai uz lauka. Neviens man to nespieda darīt – es pati gribēju mammai palīdzēt, lai viņai vieglāk. Vecāki žēloja mūs, un mēs žēlojām vecākus. Manas autoritātes bērnībā bija godīgi cilvēki – vienmēr arī pati tāda cenšos būt. Reizēm tas ir kā nelaime, jo atpakaļceļa nav.
– Jums pašai ir divas meitas. Jūsuprāt, kas ir svarīgākais bērnu audzināšanā?
– Ir jāsaprot, ka visi bērni nav vienādi, un jāsamierinās ar to, kāds kurš ir. Nekad nevajag bērnam kategoriski norādīt: to nedrīkst, to nedrīkst un to arī nedrīkst. Ir jādod bērnam iespēja pašam izdomāt, ko un kā viņš grib, bet tajā pat laikā pieaugušajam ir visu jāuzmana no malas, neuzspiežot savu viedokli. Bērnu ir jārosina domāt, līdz viņš saprot vai redz, kā ir labāk, vieglāk.
– Kā izlēmāt kļūt par audžuģimeni?
– Patiesībā jau kopš bērnības man bijušas rūpes un raizes, sirds siltums un mīlestība pret bērniem. Mums kaimiņos bija meitenīte, kas nerunāja – kā es mocījos, lai viņu iemācītu! Jāatzīst, ka man padodas arī ārstēšana – man laikam ir viegla roka šajā jomā. Es nesaku, ka protu dziedināt, bet cilvēki ir teikuši, ka esmu viņiem palīdzējusi… Es tikai vienmēr lūdzu Dievu, lai cilvēkiem būtu labi. Tas ir kā viens vesels – sirds siltums, mīlestība pret bērniem un griba palīdzēt. Ļoti svarīgi, ka arī mans vīrs ir tāds pats kā es un saprot mani. Visi ģimenes locekļi, tuvinieki atbalstīja mūsu ieceri kļūt par audžuģimeni, jo viņi mani pazīst… Meitas teica, ka būs grūti, bet ko tad man darīt – gulēt gultā un gaidīt vecumdienas? Kamēr esmu vēl šiverīga un varu palīdzēt, ir jādara kādam labu. Tagad man nav laika slimot un par to vispār domāt! Turklāt bērni ir labs iemesls, lai izietu ārpus mājas. Abi ar vīru izgājām apmācības kursus Smiltenē un ieguvām audžuģimenes statusu. Tur mums mācīja: pirms palīdzi citiem, vispirms padomā par sevi. Bet – ja es zinu, ka man ir jāpalīdz cilvēkiem, tobrīd par sevi vienkārši nedomāju. Mēs vienmēr arī esam pratuši dalīties. Laikam tad Dieviņš mums arī atdara – redz, tagad deva mums divus bērnus!
– Kā jūsu ģimenē nokļuva tieši Viesturs un Nikola?
– Viestura un Nikolas tēvu mēs pazīstam jau ļoti sen. Viņš ir ļoti labs un izpalīdzīgs cilvēks. Kad viņš dzīvoja kopā ar savu pirmo sievu, mūsu ģimenes bija labi draugi un kaimiņi. Bet – mīlestība nevienu nežēlo… Kad uzradās cita mīlestība, bērni kļuva nevajadzīgi. Kad viņš sāka dzīvi ar savu jauno civilsievu, mēs nemaisījāmies viņa dzīvē. Kad bērnus izņēma no ģimenes, mēs ar vīru sākām domāt… Nekur vairs nevarējām rast sev mieru – visu laiku bija jādomā par bērniem. Septembrī palika gads, kopš bērnus izņēma no ģimenes. Es nemitīgi gāju uz bāriņtiesu un interesējos, kā mazajiem klājas. Biju domājusi, ka bērnus atgriezīs ģimenē, bet nekā. Mātei vairs nav nekādu tiesību uz bērniem, bet tēvam pagaidām ir atņemtas aprūpes tiesības. Tagad tēvam esam atļāvuši nākt ciemos pie bērniem. Un viņš to arī dara – gandrīz katru dienu. Bērnu māte tagad dzīvo Madonas pusē ar citu vīrieti, bet es arī negribētu, lai viņa traucē bērnus, jo ir rupja, lieto alkoholu un smēķē. Viņa gribēja, lai bāriņtiesa ļauj ņemt pie sevis Nikolu, bet kā var šķirt brāli un māsu? Kad izaugs, viņi varēs viens otram palīdzēt, tādēļ ir jāturas kopā.
Arī Viesturu un Nikolu mēs pazīstam kopš dzimšanas – kopā esam pirtiņu kurinājuši, draiskojušies, esmu viņus auklējusi, viņi mūs saukuši par vecmāmiņu un vectētiņu. Kad Nikola bija maza, viņa mani sauca par mammu – tā viņa mani sauc arī tagad. Kad viņi abi paaugsies, es izstāstīšu, ka neesmu viņu mamma. Labāk lai sauc mani par vecmāmiņu – esmu par vecu, lai būtu māmiņa (smejas).
– Nenosodāt Nikolas un Viestura mammu par viņas rīcību pamest miesīgus bērnus?
– Nevienu nenosodu. Es ar viņu runāju kā ar meitu, cik neesmu palīdzējusi, bet viņa… Katram sava dzīve. Reizēm man ļoti sāp sirds – ne jau no savām problēmām, par tām es vispār nedomāju. Man sāp sirds par to, ka cilvēks nesaprot cilvēku. Man vienmēr bijis tā, ka dzīves ceļā satieku cilvēkus, kuriem no manis vajag palīdzību. Es zinu, ka Dievs ir, ka viņš vienmēr man stāv klāt, palīdz un dod spēku palīdzēt citiem cilvēkiem.
– Jūsu mājā nemitīgi skan bērnu smiekli, kas apliecina, ka Viesturs un Nikola ļoti labi jūtas jūsu ģimenē.
– Viņi šeit iejutās pirmajā mirklī, kā ienāca, it kā būtu šeit jau piedzimuši, lai gan patiesībā pie mums dzīvo tikai nedēļu. Viesturam ir astoņi gadi, viņš ir sācis mācības Bejas pamatskolas 1.klasē. Tur ir ļoti jauka, neliela skola, brīnišķīga klases audzinātāja Guna Igošina. Viesturs vēl neprot visu to, ko viņa vienaudži, jo kopš bērnības neviens nav ar viņu strādājis un gatavojis skolai, bet kopīgiem spēkiem mēs tiksim galā! Es viņam spēšu palīdzēt (smaida). Nikolai ir trīsarpus gadi, viņa dzīvosies ar mani pa māju, jo bērnudārzā negribu laist agrāk par četru gadu vecumu. Nikolai ir ļoti laba atmiņa.
– Ko jūs noteikti gribat viņiem ieaudzināt?
– Lai viņi kļūst par labiem cilvēkiem, lai viņi centīgi mācītos un daudz ko prastu. Es Viesturam saku, lai viņš nav tāds kā visi. Ir svarīgi atrast piemērotāko brīdi, kad pieiet bērnam un nezaudēt ar viņu kontaktu. Tāpat arī ik pa laikam uzslavēt bērnu. Es nepieļauju domu, ka tad, kad viņi izaugs, būs nepateicīgi par manu ieguldījumu viņu dzīvē. Gluži pretēji – es būšu laimīga, ja viņi dzīvos savu dzīvi, jo man no viņiem neko nevajag. Esmu laimīga, ka Viesturs un Nikola tagad dzīvo mūsu ģimenē – mans mērķis ir viņus izaudzināt.
– Tagad jūsu ģimene ir kuplāka – kādi šogad būs jūsu ģimenes Ziemassvētki?
– Tāpat kā vienmēr – mēs esam pareizticīgie un luterāņi, tādēļ Ziemassvētkus svinam gan decembrī, gan janvārī. Mūsu ģimenē svētki vienmēr tiek plaši svinēti ar klātiem galdiem. Ziemassvētku dienās katru vakaru galdā jābūt 12 ēdieniem – tiesa, mums vienmēr ir vairāk, jo viss pašu izaudzēts (smejas)!
– Ko jūs gribētu novēlēt cilvēkiem Ziemassvētku gaidīšanas laikā?
– Lai nedomā par krīzi un dzīvo savu dzīvi. Lai lūdz Dievu, jo Dieviņš vienmēr uzklausa un palīdz. Lai vienmēr redz cits citu un izpalīdz tam, kuram klājas grūti. Lai cilvēki nav skaudīgi, jo skaudīgajiem nekad nekā nav. Bet – ja es tagad būtu jauna, es paņemtu visus pamestos bērnus no Gaujienas! Novēlu cilvēkiem, kuri var kļūt par audžuģimenēm, spert šo izšķirīgo soli un palīdzēt bērniem, jo – kur ir viens kauss zupas, tur atradīsies arī otrais un trešais.
