Nojaušu, ka runa būs par to pašu Tomasu.
90.
Nojaušu, ka runa būs par to pašu Tomasu. Nekādus ievadvārdus nesakot, direktors noskalda kā ar cirvi: “Savu dēlu no skolas es izmetu. Nekam nederīgs! Ne tikai loderis, bet arī nesmukākas lietas palaidis. Jūs zināt, kādas?”
Atmāju, ka zinu: “Man teica kāda kolēģe!”
“Nu redzat, aizkulisēs viss zināms, un es vēl domāju, ka to var noslēpt. Izcelsies liels skandāls.” Pēc nelielas pauzes Lācītis turpina: “Es gan varēju saprast, ka suns spalvu met, bet cilvēks tikumu – nē. Esmu vainīgs pie Tomasa draņķīgā rakstura. Kad vajadzēja, tad mana padoma nebija. Olita kategoriski atteicās viņu ņemt pie mums, kad viņa māte saslima.” Ieprasos, kas notika tālāk. Gribu izprast šo to par Tomasa bērnību. Direktors it kā saminstinās, tomēr turpina: “Pamatskolas laikā dzīvoja pie Izoldes māsas Venijas. Es devu nelielus līdzekļus, gluži no redzesloka neizlaidu. Tomēr tur bija arī citi apstākļi, un puika agri sāka pats par sevi atbildēt. Vienīgais, kas viņam ir labs, tā ir tā muzikalitāte.” Pauzējam. Tad direktors, laikam sarunu beidzot, nosaka: “Tomass daudzas dzīves sagriezis ar kājām gaisā, arī jūsējo.”
No dzirdētā atkal esmu apstulbusi. Uzcienājis zēnus ar narkotikām? Vai tas ir taisnība? Varbūt bērni kaut ko nav sapratuši. Tas var būt kas cits! Kur ir pats Tomass? Viņa istabas durvis ir vaļā. Istabā viss palicis tā, it kā saimnieks būtu tikko izgājis. Ak, Tomas, Tomas! Ko tu esi sastrādājis! Paiet vesela nedēļa. Nekādu jaunu ziņu par Tomasu nav. Vai sākt samierināties par zudušo mīļāko? Nekāds zelta gabals jau viņš nebija, sevišķi pēdējā laikā. Nedēļas nogalē atkal palikšu viena, jo Karīna brauks pie Tāļa. Kad tēvs iebrauc pagalmā, vienu brīdi ceru un vienlaikus baidos, ka viņš var ienākt iekšā. Taču – nē! Karīna uzmet man uz vaiga buču un nosaka: “Līdz svētdienas vakaram! Es tev piezvanīšu! Neskumsti!”
Meita ir prom. Lielajā mājā esmu viena. Piecās istabās valda klusums un nomācošs miers. Zils vakars atkal ielaužas manā sirdī. Verastantes horoskopu grāmatā pareizi atzīmēts: vientulība ir kā mana nāve. Neizturami. Negribas ne piezvanīt Ritai, ne aiziet uz Liepām, jo, pirmkārt, negribu, ka kāds atkal runā par to pašu, kas jau izmalts ne vienu reizi vien. Kaut gan Liepās neesmu strostēta, tēvs ir tikai noteicis: “Tava dzīve. Dari, meit, kā atzīsti par labāku. Mēs ar mammu tavu izvēli gan neatbalstām.” Esmu vecāku lutināta, bērnībā vienmēr darījusi pārsvarā pa savam prātam. Gribētu laikam, lai tā neteiktu, tomēr saprotu, ka viņi citādi nevar. Tomasu viņi pirmo reizi redzēja Ziemassvētkos. Izturējās pret viņu bez pretenzijām, taču es jutu, ka mana izvēle vecākiem nepatīk. Tomass arī izmeta dažas asas replikas, es tur neko nevarēju izlabot. Ralfs laikam speciāli no satikšanās ar Tomu izvairās. Viņi nav satikušies, kaut jau pusgads, kā notikušas Saulstūru pārmaiņas.
Esmu domās iegrimusi, garā laika dēļ paņēmusi adīkli, kad dzirdu pie durvīm klauvēšanu: “Kas tad nu? Ciemiņus negaidu. Ja nu Toms? Ko es teikšu?” Tiešām tas ir viņš, pie tam ne viens, bet kopā ar melnu spicausainu suni. Nezinu ko teikt. Toties Tomass ir gatavojies: “Te nu mēs abi esam, nosaluši un pārguruši. Taču jau ļausi sasildīties?”
Klusēju un skatos uz suni: melns, baltu krūti, zemām kājām, žēlīgi jautru skatienu. Saskatu suņa tumšajās acīs cerību. Saku: “Suņa man ir žēl, viņš ir jauks, taču tevi vairs negaidīju.”
“Esmu ļoti vainīgs. Gan Kalnaārēs biju ļoti pārguris, gan tavas pūles nenovērtēju.”
