Jaunalūksnes pagasta iedzīvotāja Asja Sedleniece ir pavāre, kas “ne no kā” prot pagatavot “kaut ko”.
Jaunalūksnes pagasta iedzīvotāja Asja Sedleniece ir pavāre, kas “ne no kā” prot pagatavot “kaut ko”. Kulinārijai viņa pievērsās neapzināti. “Tas bija liktenis. Kopš 1982.gada esmu pavāre Bejas pamatskolā. Man patīk tas, ko daru,” saka Asja.
Bērnību viņa pavadīja laukos, kur lielās saimnieces bieži ņēma līdzi uz viesībām. Tur Asja guva pirmās iemaņas. “Vislabprātāk gatavoju gaļas ēdienus. Patīk arī putukrējuma tortes, jo to pagatavošana prasa maz laika,” atzīst pavāre.
Katram pavāram ir sava “firmas” recepte, ko tur noslēpumā un citiem neizpauž, bet Asja tā nedara. “Nevaru noturēties, neatklājusi to pārējiem. Man patīk, ka visi zina, ko es gatavoju,” atzīst pavāre.
Kāzās pavārus nezog
Parasti vietējie un kaimiņpagastu cilvēki viesībās par saimnieci aicina Asju. “Kādās kāzās mani iecēla par šefpavāru, bet līdz tam neko tādu nebiju darījusi. Gāja visādi – šis tas pārvārījās, pārcepās, bet beigās viss bija labi. Tas bija īsts nervu stress. Man bija jāgatavo šokolādes krēms, bet es pat nezināju, kā pareizi jākausē šokolāde! Tomēr izdevās,” atceras Asja.
Šefpavāram ir vajadzīga uzticama komanda. Asja apgalvo, ka viņai tāda ir. “Man ir laba komanda – divas jaunas meitas, kas arī man liek justies jaunākai,” smej saimniece. Labi, ka pavārus kāzās nezog, bet ēdienu gan. “Kādās kāzās man nozaga kāpostu katlu. Diemžēl tas nebija joks, jo no tā laika savu katlu neesmu redzējusi,” viņa atceras.
Gatavo pēc garšas izjūtas
“Man parasti ir tā: saņemu uzaicinājumu, ar prieku piekrītu, bet pēc tam sāku šaubīties. Bet tad jau ir par vēlu. Ja apsolu, tad vienmēr arī izdaru. Kādās kāzās man pasūtīja pildītu zivi. Visu nakti meklēju grāmatās labāko recepti,” stāsta Asja.
Agrāk cilvēki biežāk rīkoja lielas dzīres un kāzu viesības. Tagad gada laikā viņa ir aicināta tikai uz divām kāzām. Ir gadījies strādāt sanitāri sliktos apstākļos un pie pedantiskiem saimniekiem, bet tādus sīkumus saimniece nepārdzīvo.
“Žurnālos un laikrakstos ir daudz recepšu, bet, manuprāt, tās bieži atkārtojas. To realizēšanai bieži vien trūkst specifisko sastāvdaļu. Esmu saimniece, kas gatavo pēc savām receptēm un garšas izjūtas,” apgalvo Asja. Kādreiz viņa pat vārīja burkānu konfektes.
Bez mīlestības nekas neizdosies
Asja ir arī ģimenes šefpavārs. “Kad manis nav mājās, bērni gatavo paši, bet man patīk viņus lutināt. Kad uznāk nepārvarama vēlme pēc kāda garduma, žigli sajaucu žagariņu mīklu un vāru eļļā. Bagātīga krātuve ir arī pagrabs, kur vienmēr var atrast kādu našķi,” viņa stāsta.
Ēdiena pagatavošanai noteikti esot nepieciešama vēlme, mīlestība, plīts, nazis un izdoma. Bez tā pavārs nav nekas. “Manuprāt, mūsdienās ir daudz labu pavāru. Nedrīkst pieļaut, ka ēdienā ir kas tāds, kam tur nevajadzētu būt – mati, gruži vai kas tamlīdzīgs. Līdz ar to zūd pavāra labā slava,” uzskata saimniece.
Ir jācep pīrāgi ķekatniekiem
Tuvojas Ziemassvētki – cerību, klusuma un pārdomu laiks. Asja domā, ka tie ir ģimenes svētki, kad visi pulcējas pie svētku galda un eglītes. “Latvieši Ziemassvētkos mielojās ar deviņiem ēdieniem. Manas ģimenes galdā noteikti būs piparkūkas, speķa pīrāgi, pupu un zirņu salāti, gaļas ēdieni un maize. Galvenais, lai mājās ir pīrādziņi, ar ko mielot ķekatniekus,” domā Asja.
Pavāre atzīst, ka tagad ir kļuvusi slinkāka, bet agrāk piparkūkas cepa pati. Visgaršīgākās un kraukšķīgākās varot pagatavot no smilšu mīklas: kviešu miltiem, sviesta vai margarīna, olām, cepamā pulvera. “Sabrūnina nedaudz cukura. Kafijas dzirnaviņās samaļ krustnagliņas, piparus, mazliet muskatrieksta un kanēli. No sastāvdaļām samīca mīklu, izveltnē un izspiež vēlamās figūriņas. Nosmērē ar olu un cep,” iesaka Asja.