Vardarbība pret bērnu ir aktuāla problēma visās pasaules valstīs.
Vardarbība pret bērnu ir aktuāla problēma visās pasaules valstīs. Šobrīd Alūksnes rajonā ir trīs speciālisti, kas sniedz palīdzību vardarbībā cietušiem bērniem: psihoterapeite Ingrīda Rateniece, psiholoģe Vēsma Kalēja un sociālā pedagoģe Dagmāra Melece. Rajona bērni ir izmantojuši arī rehabilitācijas iespējas ārpus rajona.
Vardarbība ir nopietna problēma, par kuru agrāk nerunāja. Ir labi, ka kopš 1997.gada Latvijā tiek veidota sistēma vardarbībā cietušo bērnu sociālajai un medicīniskajai atveseļošanai. Sākotnējie pasākumi tika vērsti uz sabiedrības un speciālistu informēšanu un izglītošanu par vardarbību kā sociālu problēmu. Labklājības ministrijas (LM) Sociālās palīdzības departaments izstrādāja ieteikumus vardarbības pret bērnu noteikšanā, kas domāti sociālajiem darbiniekiem un citiem speciālistiem, kas ikdienā saistīti ar bērna aprūpi.
Palīdzību finansē no valsts līdzekļiem
1999.gada 11.jūnijā Ministru kabinets pieņēma LM Sociālās palīdzības departamenta izstrādātos Ministru kabineta noteikumus Nr. 208 “Kārtība, kādā bērnam, kurš cietis no prettiesiskām darbībām, sniedzama nepieciešamā palīdzība”. Šie noteikumi stājās spēkā 2000.gada 1.janvārī.
Vardarbībā cietušajam bērnam nepieciešamā palīdzība tiek sniegta no valsts budžeta līdzekļiem. Šiem bērniem sniedzama neatliekamā medicīniskā palīdzība tajā laikā un vietā, kur tā nepieciešama, kā arī jāveic veselības aprūpes pakalpojumu minimums Ministru kabineta noteikumos par veselības aprūpes finansēšanu noteiktajā kārtībā.
Par vardarbību ir jāziņo
Ja konstatēta vardarbība pret bērnu, par to ir jāziņo cietušā dzīvesvietas bāriņtiesai (pagasttiesai), kuras pienākums ir nekavējoties gādāt, lai bērns saņemtu nepieciešamo palīdzību un informēt bērna vecākus vai aizbildņus par iespējām saņemt rehabilitācijas pakalpojumus. Arī gadījumos, kad ārstniecības vai medicīniskās rehabilitācijas institūcijā cietušais jau ir saņēmis palīdzību, administrācijai par to ir jāziņo policijai un bērna dzīvesvietas bāriņtiesai.
Pēc nepieciešamās ārstēšanas un medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas, bāriņtiesa nosūta bērnu pie psihologa vai sociālā darbinieka, kurš nosaka, vai bērnam ir nepieciešama sociālā rehabilitācija – konsultācija pie psihologa, psihoterapeita vai speciālu apmācības programmu apguvuša profesionāla sociālā darbinieka. Speciālists sniedz atzinumu, vai nepieciešamo palīdzību vēlams saņemt dzīvesvietā vai rehabilitācijas institūcijā.
Rehabilitācija ir ilgstoša
Ja palīdzību sniedz dzīvesvietā, tad no valsts budžeta līdzekļiem Sociālās palīdzības fonds apmaksā 10 konsultācijas. Ja sociālās rehabilitācijas pasākumus sniedz rehabilitācijas institūcijā, tad no valsts budžeta līdzekļiem apmaksā 30 dienas. Jāatzīst, ka bieži šis laiks ir par īsu. Ja saskaņā ar speciālista atzinumu rehabilitācijas institūcijā jāuzturas arī kādam no ģimenes locekļiem vai personai, kas bērnu aprūpē, arī to apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Manuprāt, tas ir pozitīvi, jo vecāki pēc tam zina, kā ar bērnu runāt un izturēties. Ir iecere, ka tuvākajā nākotnē Latvijas rehabilitācijas institūcijas specializēsies palīdzēt vienā vardarbības veidā.
Jāuzlabo sociālie apstākļi
Liela nozīme rehabilitācijā ir pašvaldībai, jo pēc rehabilitācijas sociālajam darbiniekam ir nepieciešams strādāt ar šo ģimeni. Ja bērns dzīvo nelabvēlīgā ģimenē, nepieciešams uzlabot viņa sadzīves apstākļus. Diemžēl rehabilitācija var nedot rezultātu, ja bērns atgriežas tādos pat ģimenes apstākļos, no kādiem aizgāja. Ideāls būtu variants, ka atveseļošanos varētu veikt ne tikai cietušajiem, bet arī varmākām.
Lai saņemtu nepieciešamo palīdzību, bāriņtiesā var vērsties bērns, viņa vecāki, aizbildnis vai jebkura persona, kurai radušās aizdomas par to, ka bērns cietis no vardarbības. Ja pedagogs pamana kādas izmaiņas bērna uzvedībā, ir jārīkojas, nevis jāklusē. Bāriņtiesa nekavējoties gādā, lai bērns saņemtu nepieciešamo palīdzību, un seko rehabilitācijas procesam, līdz tas noslēdzies un bērnam pēc iespējas novērstas vardarbībā gūtās traumas. Ir slikti, ka nav datu par to, kas notiek ar bērniem pēc rehabilitācijas, jo tikai retas pašvaldības par to interesējas.
Bieži varmākas ir radinieki
Neveikta rehabilitācija var atstāt būtiskas sekas tālākajā dzīvē – radīt depresiju, kauna un vainas apziņu, bailes, dusmas, identitātes un miega traucējumus, zemu pašvērtējumu, uzmācīgas atmiņas par notikušo, problēmas seksuālajā dzīvē. Ir risks, ka seksuāli izmantotie bērni nākotnē var seksuāli izmantot savas atvases.
Diemžēl sabiedrība maz izmanto baznīcu kā resursu, kas varētu palīdzēt. Speciālistiem ir jārunā ar mācītājiem, jo arī viņi var palīdzēt. Bieži ir gadījumi, kad konstatē psiholoģisko vardarbību, bet rehabilitācijā atklājas, ka tā bijusi seksuālā vardarbība. Pētījumi pierāda, ka vardarbību veic radinieki vai tuvie cilvēki. Viens no vardarbības veidiem ir vecāku nolaidība. Diemžēl arī mūsu vide ir agresīva, kur netrūkst sociālo problēmu.
Ir jābūt sadarbībai
Lai cīnītos pret vardarbību, ir jābūt ciešai sadarbībai starp sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesu, nepilngadīgo lietu inspekciju, policiju, pedagogiem, pusaudžu un bērnu ginekologiem, bērnu tiesību aizsardzības inspektoriem, rehabilitācijas centru un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.
Daudz ir jāstrādā ar jaunajiem vecākiem, jo bieži viņi nezina, ko konkrētajā vecumā drīkst no bērna prasīt un ko viņš vēl nav spējīgs izpildīt. Tā rezultātā rodas psiholoģiskā vardarbība.
Būtu labi, ja skolas veiktu aptauju, kā bērni jūtas. Tur varētu uzdot vienkāršus jautājumus: kā tu jūties, vai esi paēdis, kā tev trūkst, vai jūties drošībā, vai tev neatņem naudu un tamlīdzīgi. Tas radītu priekšstatu, kā jūtas Alūksnes rajona bērni.
Alūksnes rajona galvenās speciālistes sociālajos jautājumos Vijas Vārtukapteines viedokli uzklausījusi Līga Zara
Fakti
Vardarbībā cietis bērns ir prettiesisku darbību, noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai cieņu aizskarošas darbības upuris.
Starptautiski par šo problēmu sāka diskutēt 1996.gadā Stokholmā, kur notika pirmais pasaules kongress par bērnu seksuālu izmantošanu.
Latvijā līdz 2001.gada oktobrim no vardarbības cietuši 407 bērni – emocionālo vardarbību pārcietuši 135 bērni, fizisku – 106, seksuālu – 81, no vecāku nolaidības cietuši 46 bērni, bet 39 konstatēta kombinēta vardarbība.
Visvairāk no vardarbības ir cietušas meitenes – 227 gadījumi, bet zēnu reģistrētais skaits sasniedz 180.
2001.gadā psihologa konsultāciju dzīvesvietā jau ir saņēmuši 647 bērni, bet institūcijās – 428 no vardarbības cietuši bērni.
