Man tagad vajag sakārtot domas, uzdot sev jautājumus un sev pašai dot neviltotas atbildes.
85.
Man tagad vajag sakārtot domas, uzdot sev jautājumus un sev pašai dot neviltotas atbildes. Tad izanalizēt uzrakstīto un secināt, kā rīkoties šinī situācijā.
Paņēmusi baltu papīra lapu, uzrakstu sev domātos jautājumus un vaļsirdīgas atbildes. Un tā: vai man Tomass patīk fiziski? Jā! Vai es gribu viņu iepazīt arī garīgi? Jā! Ja viņš tagad no manas dzīves aizietu, vai es izjustu skumjas? Jā! Vai Karīna, manuprāt, varētu viņu pieņemt kā manu draugu? Šaubos! Vai es vēlos, lai viņš pārnāk dzīvot Saulstūros? Jā! Vai man ir svarīgi, kā viņu vērtē citi? Daļēji! Vai es gribu no viņa bērnu? Šaubos. Vai es ceru izmainīt viņa raksturu un sliktās īpašības? Jā! Vai viņš spēj apgādāt ģimeni? Šaubos. Vai esmu gatava viņu pat uzturēt? Varbūt.
Pozitīvu atbilžu ir vairāk, tātad tas ir par labu manām attiecībām ar Tomasu. Arī vīrietis mājās vienalga ir vajadzīgs. Tālāk dzīve ritēs pēc apstākļiem, un centīšos to dažādot, veidot un slīpēt. Es nedrīkstu ne sev, ne citiem pierādīt, ka varbūt esmu pārsteigusies. Mazs nedrošības velniņš gan laužas manā dvēselē. Es laikam kaut ko esmu izdarījusi pret savu sirdsapziņu. Tomēr tagad vairs nekāda cita ceļa nav, esmu izvēlējusies Tomasu ar viņa jaunības aizrautību, un galu galā dzīve ir par īsu, lai nožēlotu. Paies laiks un viss nostāsies savās vietās.
Vakarā Tomasam jāspēlē kādās kāzās, un esmu solījusies viņu aizvest un otrās dienas vakarpusē braukt pretim. Tāds nu reiz ir muzikanta liktenis spēlēt citiem par prieku. Karīna savās skolas brīvdienās aizbrauc pie brāļa Rīgu iepazīt. Es arī tam piekrītu. Varbūt tā viņa ātrāk samierināsies ar jauno ģimenes situāciju. Ralfs varbūt līdzsvaros viņas nestabilo garastāvokli. Astra arī viņai ir labi pazīstama, un vietas jauno dzīvoklī pietiek. Tā es sevi mierinu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.
Vakarā vedu Tomasu uz kāzu māju. Noteiktā laikā viņš apsolījis pa ceļam paņemt vēl divus sava ansambļa puišus. Ceļš ir slidens, un jāieliek visi spēki, lai noturētos uz tā. Būtu jāuzliek riepas ar radzēm, taču to es nevaru atļauties. Braucot līdz Dzeņumuižai, kur mūs gaida Jānis un Artūrs, pārmij ar Tomu tikai nenozīmīgas frāzes. Kad mašīnā iekāpj Tomasa draugi, sākas runas par muzicēšanu, es neieklausos, visa uzmanība jāpievērš ceļam. Jānis – bundzinieks – reizēm uzrunā arī mani, pasaka kādu joku un mēģina būt asprātīgs, taču viņa runas ir tukšas, un smiekli liekas uzspēlēti.
