Vai kopā ar tevi ir kāds, kura blakus nemaz nav? Nezinu, kā tu, bet es brīvo laiku nepavadu pie televizora.
Vai kopā ar tevi ir kāds, kura blakus nemaz nav? Nezinu, kā tu, bet es brīvo laiku nepavadu pie televizora. Jaunākās ziņas es izlasu avīzē, bet pokemonu purni mani atbaida.
Es negribu tev melot. Tos ir radījis gars, kurš atņem tev spēju mīlēt. Tas kā neredzama žņaudzējčūska pielien un tinas tev apkārt, pat caur ēdienu, apģērbu, grāmatām iemājo tavās domās un sirdī, tavā dvēselē tā, ka tu kļūsti no šā kabatas dēmona atkarīgs. Un es redzu, kā tu pārvērties. Drīz tu būsi gatavs nemīlēt cilvēkus, lai tikai varētu paturēt šos papīra purnus.
Kad es rakstīju tev šo vēstuli, domāju, vai saņemšu tavu atbildi? Es gribu to saņemt.
Ir viens svarīgs jautājums, kuru es tev šodien uzdodu: vai tu esi kādreiz apzinājies, ka Dievs ir ar tevi? Vai tu esi sajutis viņa klātbūtni? Lūk, šoreiz es gaidīšu tavu stāstu. Bet, ja tu nevari atcerēties, kad Dievs tā būtu ar tevi saticies, un nezini, kā viņu pamanīt, tad paskaties uz savu mammu un tēti! Kas tev patīk viņos visvairāk? Padomā, ko tu nevari ieraudzīt, bet bez kā nav iespējams dzīvot. Un atraksti!
Es iedrošinu tevi ar Ances stāstu.
Kādā vējainā pēcpusdienā, kad Ance slaucīja savu slapjo degungalu, viņa sāka kaut ko nojaust. Nevaldāma vēja brāzma izrāva no meitenes rokām mutautiņu, paplivināja to gaisā un uznesa augstu vecās ābeles zarā. Sākumā Ance ar uzrautu degunu skatījās gaisā, pēc tam sāka pārdomāt, kā atgūt mutautiņu. Tas bija viņas visiemīļotākais mutautiņš ar kaķi Silvestru vienā stūrī un kanārijputniņu Tittī otrā. Tāpēc Ance, turoties pie zariem, sāka rāpties pa raupjo stumbru uz augšu. Te pēkšņi tāds kā debeszilzaļš mirdzums saķēra viņas iemīļoto mutautiņu, atvija to no zara un… uzmanīgi ielika meitenītei plaukstās – ļoti kārtīgi salocītu un smaržojošu pēc vijolītēm.
Ance tūlīt pat aizskrēja uz mājām. Samīļojusi māmiņu, kas bija virtuvē, viņa jau grasījās pastāstīt par visu notikušo, kad, pilnīgi apstulbusi, palika stāvam. Tieši tagad viņa pamanīja, ka māmiņa lieto pazīstamo vijolīšu smaržu un viņas smaidošajās acīs zaigo debeszilzaļais mirdzums.
“Tā ir tikai dīvaina sagadīšanās,” nodomāja Ance un pastāstīja māmiņai un tētim par savu dienu skolā, bet neko nepieminēja par mutautiņu, kas izgludināts un smaržojošs pats atgrieztās pie viņas atpakaļ.
Vai tu arī piedzīvo, ka kopā ar tevi ir kāds, kura blakus nemaz nav?! Uzraksti! Gaidīšu!
Tava māsa Vianneja
