Šīs nedēļas nozīmīgākais notikums neapšaubāmi bija Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kurā tika pieminēta sešdesmitā gadskārta, kopš 1949.gada 25.martā notikušajām deportācijām. Alūksnē, tāpat kā katru gadu, šajā dienā norisinājās piemiņas pasākumi pie Mātes tēla un Lielajos kapos, savukārt dienu iepriekš Alūksnes muzejā tika atklāta šim notikumam veltīta izstāde.
Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz apaļās gadskārtas pieminēšanā aktīvāk tika aicināta iesaistīties skolu jaunatne, kas varēja piedalīties pētniecisko darbu konkursā „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”. Šo iespēju izmantoja arī vairāki Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas jaunieši, kas pētīja savu radinieku likteņstāstus.
Runājoties ar jauniešiem, atskārtu, cik lielu darbu viņi ieguldījuši, intervējot šos cilvēkus un vācot materiālus par tālaika notikumiem. Lai gan arī starp maniem radiniekiem ir vairāki, kurus tiešā veidā skārušas 1941.gada 14.jūnijā un 1949.gada 25.martā notikušās deportācijas, mūsu starpā sarunas par piedzīvoto nav notikušas.
Galvenokārt, tas noticis manas pārliecības dēļ, ka, lūdzot viņus kavēties sāpīgajās atmiņās, nodarīšu vairāk pāri, nekā radīšu prieku par savu ieinteresētību. Šā iemesla dēļ manas zināšanas aprobežojas ar vēstures stundās apgūto, tikai reizumis aizdomājos par to, ka arī man tuvie cilvēki ir daļa no šīs vēstures. Sāku apsvērt, ka tie ir notikumi, par kuriem, lai cik sāpīgi tas arī būtu, vajag runāt un interesēties. Kaut vai tāpēc, lai parādītu, ka viņu liktenis man nav vienaldzīgs un cik ļoti novērtēju, ka, mainoties valsts iekārtām, man pašai nav bijis jāiet cauri tam, ko viņi pārcietuši, un jācer, ka nekad arī nebūs.
