Bērni ir cilvēces nākotne – pieļauju, šos vārdus kādreiz katrs no mums ir teicis vai nodomājis. Drīz šai mūsu „nākotnei” sekos valsts finansējums, jo Izglītības un zinātnes ministrija no šā gada septembra ieviesīs jaunu finansēšanas modeli…
Ministrija solās un uzsver, ka ministrija nevienu skolu Latvijā slēgt negrasās, tikai mainīs finansējuma nosacījumus. Taču jau tagad ir paredzams, ka ne visas pašvaldības ar tiem tiks galā, tāpēc šie smagie lēmumi – saglabāt tomēr vai likvidēt skolu – gulsies uz pašvaldību pleciem, ministrija tos vēlāk tikai saskaņošot. Tā teikt – ja pašvaldības no saviem jau tā apcirptajiem budžetiem gribēs papildus maksāt par tādu „greznību” kā skola pagastā, valsts tam pretī nestāsies.
Internetā komentāros pie raksta par šo tēmu kāds lasītājs raksta, ka mēs esot bagātāki par Eiropas lielvalsti Franciju, jo uzturam skolas arī ar 50 bērniem, bet skola skaitoties, ja tajā mācās 200 līdz 400 skolēnu. Protams, tam var daļēji piekrist, jo – nav īsti adekvāti, ka tagad mazas skolas uzturēšanā administratīvās izmaksas ir pat trešā daļa no kopējā finansējuma. Tomēr – vai vienmēr mums vajag līdzināties Eiropai – kādēļ vienreiz Latvijā nevarētu būt tā, kā pie latviešiem? Būtu mazās skolas, darbs cilvēkiem un dzīvība pagastā.
Diemžēl pieredze rāda: tiklīdz pagastā likvidē skolu, kas ir arī kultūrizglītības centrs, tā dzīve pagastā apstājas un iestājas izmirums. Es ļoti ceru, ka Alūksnes rajonā tā nenotiks.
