Malienas pamatskolas skolotājai Intai Sinātei ir suvenīru kolekcija, kurā ir vardes: lielas un mazas, mīkstas un cietas, priecīgas un dusmīgas.
Malienas pamatskolas skolotājai Intai Sinātei ir suvenīru kolekcija, kurā ir vardes: lielas un mazas, mīkstas un cietas, priecīgas un dusmīgas. Viņa atzīst, ka nav fanātiska kolekcionāre, jo iegādājas tikai īpašas vardes.
“Vairums varžu ir dāvinātas. Patiesībā kolekcijas aizsācēji ir mani draugi, paziņas un radi, kas zina, ka man tās patīk, un no ekskursijām vai ceļojumiem, vienmēr atved man suvenīru – vardīti. Pirmo man uzdāvināja alūksniete Laima Aigare pirms 10 gadiem. To saucu par “publisko vardi,”, jo man pasniedza kopā ar diplomu,” stāsta Inta.
Katra varde ir no savas valsts. Ir varžu pāris no Īrijas, Itālijas varžu puisītis, Beļģijas varde-krājkasīte, Nidas (Lietuva) abinieks, Krievijas karaliskā varde, kas ir kolekcijas koķetākais eksemplārs, talismans – Kuršu kāpu varde, varžu ķēniņš – zīmuļu asinātājs, kā arī nozīmītes ar kurkstētāju attēliem no Krievijas.
Prot iznesīgi pozēt
“Reizēm ar bērniem runājam par mīļākajiem dzīvniekiem. Manu mīluli ir visgrūtāk atminēt. Kad es atklāju, ka tā ir varde, viņi sarauc degunus un ir vīlušies, kā var patikt tik riebīgs un auksts radījums. Bet es nesaprotu cilvēkus, kam tās nepatīk! Viņām taču ir tik lielas, izteiksmīgas acis un cēla stāja! Neviens neprot tik iznesīgi pozēt un tik skaisti dziedāt kā varde,” jūsmo skolotāja.
Pareģo laiku
Viņa atzīst, ka varde ir vērtīgs abinieks, jo mielojas ar kukaiņiem, ko neēd putni. “Ir interesanti vērot, kā krupis ķer mušu. Dienvidamerikā ir vardes, kas mazuļu olas nēsā zem ādas uz muguras. Kad tie sasnieguši zināmu vecumu, āda tiek pārplēsta un mazulis izšķiļas. Ir arī tādas, kas olas glabā mutē. Vasarā cilvēkam nevajag klausīties laika ziņas, bet vērot vardes. Ja tai ir gaiša ādas krāsa, būs labs laiks, ja tumša – zinu, ka vismaz trīs dienas būs slikts laiks. Vardēm ir uzcelti divi pieminekļi – Francijā un Japānā, jo tās ir galvenie zinātnes izpētes objekti,” saka I. Sināte.
Nav zobu un indes
“Nav noslēpums, ka cilvēkiem vardes nepatīk, jo tās ir aukstas un glumas. Bet tā nevienam nevar izdarīt neko sliktu, jo abiniekiem nav ne zobu, ne indes dziedzeru. Man nekad nav bijis no viņām bail. Skolas laikā puišiem baudu sagādāja aiz meitenes apkakles aizlikta varde. Es nespiedzu un neģību. Lai jau liek, ja patīk,” atceras skolotāja.
“Trīs gadus augustā pie manis bioloģijas kabinetā viesojās dzīva varde. Neizprotu, kā viņa tur iekļuva, bet ciemos nāca. Kādu laiku manā saimniecībā dzīvoja krupis. Psiholoģijas kursos mums lika zīmēt savu mīļāko dzīvnieku, jo tas raksturo cilvēku. Ja zīmējumā ir mīļš, pūkains lācītis, tad ir skaidrs, ka cilvēkam bērnībā ir trūcis mīlestības. Man tā nebija, tāpēc zīmēju auksto un lepno vardi,” saka I. Sināte.
Saistībā ar vardēm viņai ir divi sapņi. “Es gribu nogaršot delikatesi – varžu kājiņas. Zinātāji teic, ka tām ir vistas gaļas garša. Otrs sapnis ir iegādāties lielu keramikas vardi, ko var izlikt dārzā. Tādu jau esmu noskatījusi salonā “Dzīpars”,” vēlas I. Sināte.
