Es neliedzos un netaisnojos, un arī viņš uz mani pat nekliedz, kā to darītu viens otrs greizsirdīgs vīrs: “Ja tu tā gribi, lai tā arī notiek,” viņa balss ir pārāk mierīga.
80.
Es neliedzos un netaisnojos, un arī viņš uz mani pat nekliedz, kā to darītu viens otrs greizsirdīgs vīrs: “Ja tu tā gribi, lai tā arī notiek,” viņa balss ir pārāk mierīga. Rītā viņš paņemšot savas lietas. Pagaidām man došot iespēju pārdomāt, vai mana izvēle esot tā vērta. Skolas pagalmā noklaudz Tāļa mašīnas durvis, ierūcas motors, un es palieku viena.
Putina. Šodien esmu kājniece un triju kilometru garajā ceļā uz mājām domāju, vai esmu aizvainota vai jūtu atvieglojumu. Labi, ka Tāļa reakcija izlikās tik mierīga. Bet ja nu viņš aizbrauc piedzerties? Tad es būšu par simts procentiem vainīga. Vienu brīdi man pat uzmācas šaubas, vai pie Tomasa pleca es jutīšos drošībā. Drīzāk jau otrādi. Ar prātu es saprotu, ka viņš ir mans seksuālais partneris un paļauties uz viņa jūtām es nevaru. Esmu kā divās daļās sadalījusies. Vienā manā pusē valda šī kaislības apsēstība un Tomasa idealizēšana. Otra puse saprot, ka kļūdos, ka mūsu attiecībām nav nākotnes. Taču pirmā puse ir daudz spēcīgāka, un, ieraugot Tomasu, es nonāku pilnīgā viņa varā.
Kad tuvojos mājai, redzu gaismu Saulstūru logos, taču mašīnas riepu nospiedumu nav. Tāļa mašīna te nav bijusi. Mani gaida Karīna, uz kāpnēm iznākusi, saģērbusies un satraukta: “Tētis zvanīja man, ka viņš nebūs vairs mājās. Viņš ir tik labs. Kāpēc viņš aiziet? Kas mums bija slikti?”
Cik Tālis bija mierīgs, tik Karīna ir satraukta. Istabā mūsu saruna ir grūta, un es pat nerodu uz meitas jautājumiem loģiskas un pedagoģiskas atbildes.
“Tikai nesaki, ka esmu maza un neko nesaprotu. Tagad visi tikai šķiras un šķiras un bērniem neprasa, ko viņi domā.”
“Es jau arī gribu par to runāt. Mēs ar tēvu vairs viens otru nemīlam, un tad kopā dzīvošana nesanāk,” es mēģinu motivēt šķiršanos.
“To tu par sevi saki, tētis to nav teicis. Vienīgais, ka viņš maz ir mājās, bet viņš mums pelna naudu. Man tēta ir žēl. Kur viņš paliks? Varbūt pie vecmammas, Augusta un Gitas?”
Karīna nu sāk raudāt, un es baidos pie viņas pieiet, jo viņa šobrīd ir spējīga mani atgrūst: “Aprunāsimies par visu mierīgi. Es arī tēvu cienu un novērtēju viņa pūles mūsu labā. Tev taču viņš mūžam paliks tēvs, nekas tev nemainīsies. Viņš tevi tāpat lutinās.”
“Kā nemainīsies? Vakaros taču viņš nenāks mājās, jo dzīvos citur. Ko saka Liepu mamma?”
“Es nezinu, jo neko neesmu teikusi. Negribu vecākus satraukt. Viņiem tas arī nepatiks. Visas pārmaiņas jāsāk pamazām.”
“Tu saviem vecākiem arī neko neesi teikusi?” tā Karīna.
“Viņi nu gan būs bēdīgi. Tēvs bija labs znots.” Brīnos, cik Karīna jau pieaugusi un prātīga.
“Tāpēc jau nešķiras viņi, tēvs taču nenoliegs Liepu vecākus. Arī mēs nebūsim nekādi ienaidnieki.”
“Nu tad draugi arī nebūsiet! Ko teiks Ralfs? Vai viņš zina? ”
“Gan jau tētis viņam arī visu pareizi izskaidros. Brālis ir pieaudzis cilvēks.”
“Tik pieaudzis, ka var iztikt bez ģimenes? Tā taču vairs nav ģimene, ja tēvs un māte dzīvo atsevišķi?”
