Dace, divu dēlu mamma: – Pirms sešiem gadiem, kad vecākajam dēlam sāka rasties noteikta interese par rotaļlietām, kopīgi gājām uz veikalu un lūkojām, ko mazuļa sirsniņa kārotu. Kā pirmajam bērnam viņam netika liegts gandrīz nekas, tiesa, rotaļlietas bija jānopelna – jāklausa vecāki, labi jāuzvedas, cītīgi jāēd un tā tālāk. Trīs gadu vecumā šī apziņa veidojās ļoti labi. Ja manta bija pārāk dārga, ar bērnu varēju lieliski sarunāt sameklēt ko citu. Bērnudārzā sākās izteiktas “modes rotaļlietas”, kas bija vajadzīgas, jo citiem tādas ir, – “akšaumeni” (cīņu cilvēki), pūķu olas, roboti, daudzstāvu autogarāžas un citas. Tika apsolīts, ka lielās un dārgās rotaļlietas par labu uzvedību atnesīs Salatētis, un mūsu jaukais vectētiņš Zaļeniekos parūpējās, lai tā arī būtu. Par laimi, mans puika veikalā prata uzvesties un panikā nekrita gar zemi, skaļi bļaudams pēc kādas mantas. Savu reizi viņam pietika ar ziepju burbuļiem vai šokolādes olu ar mantiņu. Ja rotaļlieta nopelnīta, arī attieksme pret to ir citāda. Daudzi brīnās, ka dēls spējis gandrīz visas mantas saglabāt nesalauztas. Tagad aug mazais puika, un rotaļlietu veikalā eju reti, no bēniņiem pa vienai vien nesu lielā brāļa saglabātās mašīnas, grāmatas, klučus, kas ir kā jaunas, un mazajam ir prieks par tām, bet man ietaupās lieki izdevumi.
Aija, divu bērnu māmiņa: – Man ir dēls un meita pirmsskolas vecumā. Izvēloties viņiem rotaļlietas, skatos, kas konkrētajā brīdī mazos interesē. Meitai tās, protams, ir bārbijas, žurnāli un dažādas skaistumlietiņas, bet puikam – mašīnas, bumbas un lego. Esam sarunājuši, ka “lielās” mantas tiks pirktas uz dzimšanas un vārdadienām un Ziemassvētkiem, tāpēc viņi jau laikus var tās izvēlēties, gaidīt un pārliecināties, vai patiešām grib attiecīgo rotaļlietu. (Traki, ja viņi “ieciklējas” uz reklāmās redzēto, jo parasti tās ir ļoti dārgas lietas, un nākas krietni papūlēties, lai mainītu bērnu domas.) Kad ikdienā ejam uz veikalu, mazie drīkst izraudzīties kaut ko nelielu. Nenoliegšu, ka dažkārt krītu kārdinājumā atvases palutināt ar kādu jaunu rotaļlietu, jo pašas bērnībā to nebija pārāk daudz, bet esmu ievērojusi, ka viņu prieks par jauno ir ļoti īss – drīz vien mantas nevērīgi mētājas. Lai māja nepārvērstos par noliktavu, liekās rotaļlietas nonāk pažobelē. Ar laiku tās mainu. Meita ir vecāka, viņai patlaban ļoti patīk spēlēt dažādas lomu spēles, kurās viņa iesaista arī mazo brāli. Tad nu iet vaļā skolas, veikali, dakteri, mājas un bibliotēkas ar minimālu mantu patēriņu. Jautri!
