Izrādās, ka zosis dažkārt mēdz runāt arī pirms Mārtiņdienas, kad saimnieks vai saimniece, tās pārlūkodami, klusinādami spriedelē par to, kura no bara labāk barojusies, tāpēc to būtu vēlams izraudzīt svētku cepetim.
Izrādās, ka zosis dažkārt mēdz runāt arī pirms Mārtiņdienas, kad saimnieks vai saimniece, tās pārlūkodami, klusinādami spriedelē par to, kura no bara labāk barojusies, tāpēc to būtu vēlams izraudzīt svētku cepetim. Arī man izdevās uzklausīt kādas pelēkbaltas zoss stāstu.
… Putns vien esmu, tāpēc nevaru būt gudrāka par cilvēkiem, ja pat viņi joprojām meklē un nerod atbildi, kas pasaulē bija pirmais – vista vai ola. Nezinu, vai man uzskatīt sevi par bāreni, vai arī kaut kur staigā tā zoss, kas izdēja olu, no kuras izšķīlos. Vai šodien kāds katras zosienes izdēto olu numurē? Ko nu, muļķības! Ne saimniecei tāda laika, ne gribēšanas, visas olas no pērkļa pārceļ grozā un prom uz virtuvi. Tad gan, kad izdomā, ka jāperina zoslēni, viņai pietiek laika ilgi un vērīgi pētīt pret gaismu pavērstu olu. Ko viņa tur saprot, ko, nē, putna prātam to tāpat nesaprast. Kas zina, vai mani arī tā izpētīja? Lai nu šā vai tā, bet ola, no kuras pavasarī vajadzēja izšķilties man, izrādījās laba. Cerēju, ka sildīšos zem kādas zoss spārna, bet tagad jau visi par to Eiropu runā. Arī lielā sivēnmāte kļuvusi kritiska pret divpadsmit sivēniem, mokās ar šaubām, vai tikai Eiropas kungiem rozā kviecēji patikšot. Bet Raibaļa! Baidos, ka tik nenorauj pienu. Pagalam apjukusi. Gatava pienu ne pa četriem, bet sešiem pupiem dot, lai tikai līdzinātos Eiropai. Kur tad šī tos divus ņems! Bet kas tā tāda Eiropa, ne mums, zosīm, ne citiem saprast. Tāpēc jutos izbrīnīta, ka, pienākot izšķilšanās brīdim, kad ar knābīti pārsitu cieto zoss olas čaumalu, izbāzu galvu un atveru apaļās acis, ieraudzīju, ka atrodos dīvainā, cieši noslēgtā, izgaismotā kastē, kur pasaulē cīnījās vēl trīs slapji zoslēni. Vēlāk, kad kūtī dzirdēju pārējās zosis spriedelējam par inkubatoru, uzzināju, ka esmu izšķīlusies – ledusskapī, ko saimnieks, būdams gudrs vīrs, piemērojis zoslēnu perēšanai. Laikam jau tas ir kā Eiropā.
Dēšanas slinkums apetīti nemazina
Jā, jā, jā. Esmu ļoti ēdelīga. To sapratu jau zoslēna vecumā, kas knābāju sausu barību. Pie silītes vien tupēju. Vai iesi no pārējām klaigātājām atpalikt, ja šīs tik apaļīgas. Neesam jau nekāda modernā svara vērotāju grupa. Jums grūti iedomāties, kāda labsajūta pārņem, ieraugot saimnieci nesam sasmalcinātu zaļbarību, kam piejaukta miltu deva. Tad pat uz otrajām brokastīm jāskrien pa galvu pa kaklu. Mēs, zosis, esam slinkas dējējas, bet slinkums mūsu apetīti nemazina. Vārīti kartupeļi ar miltiem, auzu un zirņu mistrs, sulīgas pieneņu, āboliņa un pelašķu lapiņas vasarā. Pat zaļo vībotni pie kūts nesmādēju. Nu kas es būtu par putnu bez pamatīga tauku slāņa, ko sedz dūnas un spalvas.
Saimnieki pamanās mūs izģērbt
Lai gan neesmu nekāda modele un arī zosu skaistumkonkurss aprobežojas tikai ar saimnieku vai kaimiņu atzinīgiem izteikumiem, kas mūs uzlūko, kad cēli defilējam pa pagalmu vai plunčājamies tuvējā dīķī, tomēr tērpu mainu divas reizes gadā – pavasarī un rudenī. Tā man tāda dabas dāvana. Ne nauda vajadzīga, ne veikals meklējams. Tikai viens gan nav pa prātam. Ja man būtu teikšana, tad lidotu uz Saeimas namu un liktu varas vīriem priekšā, lai izgudro likumu par zosu aizsardzību. Manas māsas un brāļi saka, muļķe es esot, kas tur zosī klausīšoties, tāpat kaušanai un apēšanai esot paredzēta. Gan jau klausītos, un, ja arī kāds to uzskatītu par muļķošanos, tas nebūtu nekas jauns. Saimnieks bieži vien pukojas, ka likumi kā vistai olas – viena pēc otras, bet jēgas nekādas. Kādu laiku siltumā pastāvot, tad sākot smirdēt. Ne es pirmā, ne pēdējā. Vismaz dzīvojusi nebūšu velti. Sakiet, cik ilgi var ciest, ka saimnieki pamanās mani izģērbt. Noķer un atņem spalvas, lai tās, lūk, nemētātos dubļos un vējos. Vai kā es tad kliedzu un spirinos. Pretojos cik spēju. Kāpēc man tā jācieš? Lai viņiem būtu mīksti, viegli spalvu un dūnu spilveni. Veselīgi esot, bet kas man par to. Diezin kā paši justos, ja es ar knābi mēģinātu saimniecei paplūkāt matus. Tā – saņemtu, pagrieztu un parautu. Eh! Gribas kādu reizi pamēģināt.
Jo resnāka, jo esot labāka
Zoss ikdiena tāpat kā cilvēkam ir parasta lieta. Dažreiz viena spēju piebrēkt visu sētu, īpaši, ja kāds plēsoņa krūmos paslēpies kāro pēc manas dzīvības, bet visas kopā guldzinām kā pūtēju orķestris, kur laiku palaikam kāda ir soliste. Par to pārliecinājies ne viens vien ciemos nācējs. Tā arī aiziet projām, teikdams, ka mūsu sētā suns neesot vajadzīgs. Tomēr nekas nav briesmīgāks par laiku, kad visi runā par Mārtiņdienas tuvošanos un pildītas zoss galdā celšanu. Tā runā, it kā mēs būtu bez sirds, aknām, kuņģa un citiem orgāniem. Nē, šiem pildīta zoss vajadzīga. Atceros, ka pērn vienu no mums ielika atsevišķā būrī, laukā nelaida, tikai baroja un baroja. Tad svēra un priecājās, ka dāsns cepetis būšot, jo svari rādot vairāk nekā piecus kilogramus. Kaut cilvēki vispār nebūtu izgudrojuši kalendāru vai vismaz tādu, kurā nav Mārtiņdienas, citādi jādzīvo nemitīgās bailēs: kaut tikai es nebūtu tā treknākā un smagākā.
Gribu novecot, jau izšķiļoties
Kāpēc tā nevarētu būt? Kā mēs visas to vēlētos? Kurš gan kaus jau gadu vecu zosi, kam sliktāka kvalitāte nekā jaunai. Kaut cilvēki mēģinātu iejusties mūsu ādā un spalvās, tad varbūt zosis audzētu tikai eksotikai. Lai gan, cik dzirdu un saprotu, ir jau viņiem arī dažkārt jābaidās, jo nelabais vienmēr pa pasauli grozījies un ar labo cīnījies. Nekas nav briesmīgāks par to, ka atveras kūts durvis, ienāk saimnieks ar nazi rokās un domīgi mūs pēta. Tādā brīdī rodas vēlēšanās ielīst atpakaļ čaulā un kļūt nemanāmai. Vēlos, kaut es nebūtu redzējusi, kas notiek tad, kad saimnieks ar vienu no mums padusē iziet no kūts! Pat gāgināt vairs negribas.
Ar sāli, āboliem un plūmēm vēderā
Lai gan esmu tikai putns, arī man ir izjūtas, arī man var sāpēt, arī es varu ciest, tikai žēl, ka cilvēks neiedomājas par to, jo uzskata, ka mums ir tikai viena loma šinī dzīvē – kļūt par cepeti. Var jau saprast, ka viņam gribas savus viesus ar kaut ko pārsteigt, Tomēr cik tas ir šausmīgi, ka tevi nokauj, noplūc, izķidā, bet tavu vēderu izrīvē ar sāli un pipariem. Piepilda ar veseliem, nelieliem saldskābiem āboliem, plūmēm, rozīnēm un rīsiem. Tad aizšuj ciet un vēl no ārpuses ierīvē ar garšvielām, un ietin spožā papīrā, lai tad celtu cepešpannā un ceptu, ceptu, ceptu… Tad ilgi un gari ēstu, ēstu, ēstu… Šmaukstinādamies un kraukšķinādamies, aplaizīdami pirkstus. Kāpēc arī cilvēki nevarēja līdzīgi kā mēs iztikt no dārzeņiem un zāles? Tad mūsu dzīvībai uzglūnētu mazāk briesmu, bet tas laikam ir tikai muļķa zoss sapnis. Laikam tāpēc arī zīlnieces paredzētas tikai cilvēkiem, jo mēs savu galu zinām: liels, balts ar zilām puķītēm rotāts cepešķīvis, tā vidū krāsnī cepta pildīta zoss, kas “peldas” sautētu kāpostu jūrā, ko papildina gaišdzeltenu vārītu kartupeļu kuģi un desu laivas. Kāda smeldzīga romantika, ko mums radījuši cilvēki. Kaut es spētu pirms Mārtiņiem pārtapt par meža zosi un aizlidot. Tālu, tālu. Man nebūtu grūti noturēt pat Nilsu Holgersonu.
***
Šinī vietā pelēkās zoss stāsts aprāvās, jo negaidot atvērās kūts durvis, ielaizdamas saimnieku…
