Divpadsmit gadus vecā Ziemeru pagasta iedzīvotāja Kristīne Berkule no sešu gadu vecuma ir saistīta pie invalīdu krēsla.
Divpadsmit gadus vecā Ziemeru pagasta iedzīvotāja Kristīne Berkule no sešu gadu vecuma ir saistīta pie invalīdu krēsla. Lai arī viņa dzīvo piecus kilometrus no Alūksnes, kopā ar mammu Larisu labprāt apmeklē bērnu invalīdu ar īpašām vajadzībām atbalsta centra “Saulstariņi” rīkotos pasākumus. Tā ir iespēja meitenei iziet sabiedrībā.
Sešu gadu vecumā Kristīnes dzīvē notika nelaime – saindēšanās, kas liedz meitenei kustēties un redzēt. “Bijām laukos. Kristīni sakoda odi, un viņa sakasītās rētas sasmērēja ar Ķīnā ražotu pretinsektu krītiņu. Divus mēnešus pavadījām slimnīcā. Kad izrakstīja, stāvoklis bija ļoti slikts. Tagad meita jau var sēdēt ratiņos un orientēties telpā. Ārsti dod mazas cerības atveseļoties, jo Kristīne vēl ir bērns ar augošu organismu. Pieaugušam būtu citādāk,” stāsta mamma.
Nav iespēju mācīties
Diemžēl cilvēkus ar īpašām vajadzībām sabiedrība pieņem nelabprāt. “Cilvēki ir pārspīlēti ziņkārīgi. Viņiem vajag pieiet klāt un pateikt kaut ko riebīgu. Vienreiz man gribējās iesist kādai paziņai, kas mums, iznākot no procedūru kabineta, jautāja: “Jums tagad kļuva labāk?” Tas mani šokēja,” atceras L. Berkule.
“No personīgās pieredzes saku, ka vecāki bērniem nespēj izskaidrot mācību vielu. Diemžēl ģimenes budžets neļauj algot privātskolotāju. Kristīne mācās Strazdu muižas internātskolā vājredzīgiem un nedzirdīgiem bērniem, bet uz turieni aizbrauc retāk nekā reizi mēnesī, tāpēc mācību viela ir jāapgūst patstāvīgi. Būtu daudz vieglāk, ja to vismaz vienreiz nedēļā varētu darīt Alūksnē. Es nevaru pārdzīvot netaisnību, ka manai meitai ir jādzīvo mājās tikai tāpēc, ka viņa ir invalīde, bet pārējie iet uz skolu, lai arī nemācās. Skolas apmeklēšana Kristīnei būtu iespēja iziet sabiedrībā, jo tagad viņai ir jādzīvo noslēgti,” saka L. Berkule.
Veikalos tikt nevar
Pastaigāties Kristīne dodas vasarā, jo ziemā tas ir apgrūtinoši un bīstami. “Pa Alūksnes ielām ir neiespējami braukt ar invalīdu ratiņiem. Ietves ir grumbuļainas, riteņi mazi. Ziemā tos pastumt ir vēl grūtāk. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt veikalus, kur ir uzbrauktuves. Ja arī tās ir, ierīkotāji nav aprēķinājuši to slīpumu. Pa tām ir ļoti grūti uzstumt 40 kilogramus smagu bērnu. Ja esam kopā ar Kristīni, mums viņu bieži nākas atstāt aiz durvīm vienu. Dievs vien zina, kas pa to laiku var notikt,” atzīst L. Berkule.
Tur 11 papagaiļus
Brīvajā laikā Kristīne labprāt tamborē. “Tamborēt man iemācīja tante Inga un labākā draudzene Baiba. Pārsvarā tamborēju sedziņas, bet mamma palūdza viņai notamborēt maku. Man padodas dabas mācība, latviešu valoda un mūzika. Man ļoti patīk dziedāt un jāt ar zirgu. Ziemassvētkos mans uzdevums ir eglītes pušķošana, ” stāsta Kristīne.
Meitenes labākā draudzene ir Baiba. Ar Baibu Kristīne draudzējas kopš sešu gadu vecuma. Kad Kristīne bija mazāka, viņai bija vairāk draugu, bet nu, kad līdzi skriet un rotaļāties nevar, bērni novēršas. “Baiba man lasa priekšā rakstus no jauniešu žurnāliem un avīzēm, pārrunājam izlasīto un klausāmies mūziku,” lepojas Kristīne.
Mājās meitenei ir jūrascūciņa Deila, 11 papagaiļi un suns Cēzars. “Suni gribēju jau sen, bet mamma neļāva. Kādu dienu mūsu pagalmā viens ieklīda, un mēs to pieņēmām. Tagad Cēzars ir visu mīlulis. Lielāko dienas daļu pavadu ar mājdzīvniekiem. Vēl es gribētu kaķi, kāmīti un mazu pērtiķīti,” stāsta Kristīne.
