Māksliniekam Gunāram Ozoliņam ir apmēram 20 fotoaparātu, no kuriem vecākais ir ražots Rīgā 1900.gadā.
Māksliniekam Gunāram Ozoliņam ir apmēram 20 fotoaparātu, no kuriem vecākais ir ražots Rīgā 1900.gadā. Tie kopā ar citu kolekcionāru fotoaparātiem bija skatāmi izstādē Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā. Tās apmeklētājus pārsteidz, ka ar tiem var fotografēt.
“Fotoaparāts izgatavots firmā “Karl Bertel”. Arī objektīvā ir iegravēts ražotāja vārds. Aparātam izmantots īpašs koks. Interesanti, ka man to pavasarī atveda no Amerikas. Tādus lietoja fotomākslas salonos. Visu vajadzēja darīt fotogrāfam, jo nav nekādas automātikas,” stāsta G.Ozoliņš.
Ir jāzina, cik jutīga ir filma, un jāskaita eksponēšanas laiks, kad noņemts objektīva vāciņš. Katram uzņēmumam bija atsevišķa stikla plate, ko attīstīja ar rokām un izmantoja kontaktkopēšanu. “Aptumšotā telpā dega petrolejas lampas ar sarkaniem kupoliem. Uz fotopapīra uzlika attīstīto negatīvu, ko pie loga apgaismoja,” skaidro mākslinieks. Liekas ļoti primitīvi un sarežģīti, bet fotogrāfijas bija labas kvalitātes. Turklāt uz stikla negatīva varēja veikt retušu ar zīmuli. “Nav nemaz tik sen, kad Alūksnes fotodarbnīcā palīdzēju retušēt. Bija interesanti labot defektus,” atceras G.Ozoliņš.
Fotoaparāti tāpat kā seni uzņēmumi ir vēstures liecinieki. Interesants ir līdz 1940.gadam Krievijā ražotais “Arfo”, kam ir platleņķa objektīvs. Efektīgs ir “Maskava 5”, kur var mainīt kadru un izmantot platfilmu kontaktkopijai. Tagad populāri ir mazi, lēti un ērti lietojami pusautomātiskie fotoaparāti, kur lieto krāsu fotofilmas. “Ar tiem uzņēmumiem kvalitāte nav tik laba, kā piemēram, “Smenas” fotogrāfijām. Bet daudzi nezina, ka tajā var izmantot krāsu filmas,” secina G.Ozoliņš. Viņš ir strādājis ar “Komsomoļec” un “Ļubiteļ”, kas bija piecdesmito gadu ražojumi. Filmiņas attīstīja zupas šķīvī, jo speciālu trauku attīstītājam un fiksāžai nebija. Mākslinieks atzīst, ka tas bija interesants process.
“Protams, fotoaparāti ar spoguļkameru ir labāki, jo tajos kadru redz tādu, kāds tas būs fotogrāfijā. Tagad ir digitālās kameras, un liekas, ka vajag tikai to nopirkt, lai būtu labas fotogrāfijas. Bet vienmēr kadru izvēlas fotogrāfs, un viņš ir noteicošais. Fotoaparāti ir daudziem, taču labi uzņēmumi – tikai dažiem,” atzīst G.Ozoliņš.
