Pēdējā desmitgadē Latvijas iedzīvotāju veselība un tās aprūpes pakalpojumu attīstība ir bijusi kritiska.
Pēdējā desmitgadē Latvijas iedzīvotāju veselība un tās aprūpes pakalpojumu attīstība ir bijusi kritiska. Ekonomiskās vides pārmaiņas ietekmējušas gan iedzīvotāju pirktspēju (arī maksātnespēju par veselības aprūpes pakalpojumiem), gan valsts un pašvaldību spēju iedzīvotājus ar šiem pakalpojumiem nodrošināt – apmaksāt, uzturēt un attīstīt nozares materiāli tehnisko bāzi.
Pēdējo piecu gadu laikā iedzīvotāju veselība nedaudz uzlabojusies un stabilizējusies. Par to liecina tas, ka deviņdesmito gadu pirmajā pusē novērots jaundzimušo vidējā paredzamā mūža ilguma samazinājums abiem dzimumiem, bet pēdējos gados tas ir palielinājies. Ja no 1997.līdz 1980.gadam dzimušajām sievietēm paredzēja 73,85 gadus vidējo mūžu un vīriešiem – 63,61 gadu, tad jau 1999. gadā dzimušajām meitenēm vidējais mūža garums varētu būt 76,20 bet zēniem – 64,89 gadi. Šīs izmaiņas nosaka mirstības samazināšanās visās iedzīvotāju vecuma grupās.
Samazinās jaundzimušo mirstība
Tomēr vērojamas negatīvas izmaiņas atsevišķu slimību izplatībā un ārstēšanā. Augsti ir saslimstības un mirstības rādītāji no asinsrites sistēmas un onkoloģiskām slimībām. Tuberkulozes un citu sociālo slimību izplatība liecina, ka medicīnas nozares un pakalpojumu saņēmēju rīcībā nav pietiekamu resursu. 1996. gadā Latvijā nomira 315 jaundzimušie, bet pērn – 210. Savukārt ievērojami palielinājusies saslimšana ar onkoloģiskajām slimībām. 1991.gadā bija 285 saslimšanas gadījumi ar ļaundabīgajiem audzējiem uz 100 000 iedzīvotājiem. 2000. gadā tas jau ir sasniedzis 358,3 saslimšanas gadījumus uz 100 000 iedzīvotājiem. Turklāt profilaktiskajās apskatēs 1991. gadā atklāja 9,5 procentus saslimšanas ar ļaundabīgo audzēju, pērn tikai 1,5 procentus.
Līdzīgi ir arī ar HIV un AIDS saslimšanas gadījumu skaita palielināšanos. Ja 1991. gadā bija reģistrēts tikai viens HIV, AIDS un miršanas gadījums no AIDS, tad pērn ar HIV slimoja 467, ar AIDS – 24, bet gada laikā no imūndeficīta miruši desmit.
Veselības aprūpē ienākušas tirgus attiecības Pēc neatkarības iegūšanas,veidojoties tirgus attiecībām tautsaimniecībā, vienlaikus tika uzsākta tirgus attiecību ieviešana arī veselības aprūpē. Par būtisku nosacījumu izvirzīta nepieciešamība to attīstīt atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām, ieviešot konkurences elementus.
Palielinās ārstniecības iestāžu izmaksas
Veselības aprūpes budžeta apjoms tagad būtiski nepalielinās, rēķinot veselības aprūpes izdevumus procentuāli no iekšzemes kopprodukta: trīs procenti 1998. gadā, 3,8 procenti 1999. gadā un 4,3 procenti 2000. gadā.
Izdevumi veselības aprūpei no valsts budžeta ir samazinājušies no 9,9 procentiem 1997. gadā līdz 8,9 procentiem pērn. Turpina palielināties ārstniecības iestāžu uzturēšanas izmaksas. No 1995. līdz 2000. gadam palielinājās cenas komunālajiem un citiem ārstniecības iestāžu izmantotajiem pakalpojumiem un resursiem. Uzlabojas diagnostikās iespējas, veicinot slimību agrīnu atpazīšanu un palielinot slimnieku skaitu, īpaši atsevišķās slimību grupās (sirds un asinsvadu, onkoloģiskās un infekcijas slimības). Veselības budžeta līdzekļi bieži tiek izmantoti sociālo problēmu risināšanai. Tā iemesli ir nepietiekama veselības un sociālās aprūpes jomu koordinācija un sociālās aprūpes gultu skaita nelabvēlīga dinamika, salīdzinot ar slimnīcu gultu skaitu. Turpretim slimokasu apmaksātā vidējā gultas dienas vērtība kopā ar ārstnieciskajām manipulācijām no 1997. līdz 2000. gadam palielinājusies no 7,7 līdz 9,9 latiem.
Sarūk ārstu un medicīnas māsu skaits
Notiek būtiskas izmaiņas un lomu pārdale starp veselības aprūpes līmeņiem, par galveno posmu izvirzot primāro veselības aprūpi. Samazinājies slimnīcu un stacionāra gultu skaits, būtiski nesamazinoties hospitalizāciju skaitam. Paralēli slimnīcu skaita samazinājumam norit ambulatorās veselības aprūpes attīstība. Tas izskaidrojams ar primārās aprūpes ārstu prakšu attīstību. Kopējais ēku un medicīnas iekārtu stāvoklis ir slikts.
Gadu no gada samazinās ārstu skaits. Zemais profesijas prestižs un atalgojums nestimulē augstākās medicīnas izglītības pievilcību. Turklāt katru gadu no veselības aprūpes darba uz citām nozarēm pāriet aptuveni 200 ārstu. Turpinoties šādai tendencei, prognozējams, ka 2010. gadā puse no ārstiem nestrādās veselības aprūpē. Medicīnas māsu skaits samazinās vēl krasāk.
Labklājības ministrijas Veselības departamenta viedokli apkopojusi Aija Pupila
