Vai varbūt jāsaka, kā ir: “Man ir mīļākais!” Tāļa mašīnā nav.
75.
Vai varbūt jāsaka, kā ir: “Man ir mīļākais!” Tāļa mašīnā nav. Gaidīšu viņa parādīšanos kā nevainīga būtne. Uzgriežu radio, taču neko neuztveru. Esmu pieķerta, gandrīz neglābjami pieķerta. Uz ko es arī varēju cerēt? Dzērājus, kam aizmiglots prāts, var piemānīt. Viņi ir greizsirdīgi bez iemesla. Tāli man neizdosies aptīt ap pirkstu.
Pēc pārdesmit minūtēm vīrs nāk pār laukumu, mierīgs, lēnā gaitā diplomātu pie rokas. Kā viņš mani uzrunās? Kad viņš pienāk, atveru logu un gaidu. Tad viņš saka: “Tu arī pilsētā?”
“Jā! Bija vajadzība!” Kožu sev mēlē un klusēju. Mēle var būt mans ienaidnieks. Tālis neko vairāk neprasa, apiet ap manu mašīnu, laikam ko pamanījis ritošajā daļā. Tiešām, viena riepa esot mīkstāka, lai braucot pa priekšu prātīgi. Varbūt būšot jāmaina ritenis.
Kā blēdībā pieķerts un nesodīts bērns braucu Tālim pa priekšu un gaidu – būs pēriens vai nebūs. Vai esmu pieņēmusi lēmumu atzīties? Agri vai vēlu tas notiks, jo man nebūs spēka turpināt šīs slepenās tikšanās ar Tomasu. Par tālāko, kas notiks, nedomāju. Bet, ja nu Tālim nav nekādu aizdomu, un viņš mani pat neizprašņās? Mūsu dzīves rit paralēli, un esam neatkarīgi viens no otra. Galvenais izdomāt, kāda bija mana vajadzība, kuras dēļ biju pilsētā, un kāpēc mašīna bija stāvlaukumā. Varbūt Tālis pats nav bez grēka? Ja nu mēs esam vienādi? Viņa gaitas es arī nekontrolēju. Pieķeros pie šīs domas, kā slīcējs pie salmiņa.
Iebraucam Saulstūros, noliekam garāžā mašīnas. Pretī izskrien Karīna: “Kur jūs tik ilgi bijāt? Man jau vienai kļuva bail. Kaut kas zvanīja, prasīja, vai tēvs mājās. Neteicu, ka neviena nav. Teicu – drīz ienāks. Vēl zvanīšot.”
“Vai zvanīja vīrietis vai sieviete?” Tālis prasa. “Kāpēc nezvanīja uz mobilo?”
“Vīrietis, protams?” Karīna atbild, uzsverot vārdu vīrietis. “Laikam nezina tavu numuru.”
Sākas atkal parasts vakars, kaut gan ne tik parasts. Tālim izrādās zvana Lauras brālis, kas dzīvo netālu no Rīgas. Apciemojis māsu, un viņa lūgusi parunāt, vai nevarot vēl divas nedēļas uzkavēties un turpināt ārstēties neirožu centrā, jo nejūtoties droša atgriezties. Uģis arī vēl negribot braukt mājās, tikai nesen sācis uzvesties kā vesels. Tālis atbild, ka viņš rīt brauks uz Rīgu darīšanās, tad apmeklēs Lauru, un viss nokārtosies. Cik Tālis ir saprotošs! Īsts eņģelis, bet ar eņģeļiem ir grūti sadzīvot.
Par pilsētas notikumiem un mūsu nejaušo tikšanos nerunājam. Karīna diņģējas braukt tēvam līdzi. Ir gan rīt skolas diena, tomēr tēvs apsolās ņemt meitu līdzi. Esot jāredz arī, kā dzīvo Ralfs. Otrā dienā Tālis un Karīna aizbrauc agri. Abi priecīgi un moži. Karīna zina, ka tēvs viņu atkal lutinās, ka Tālis brokastos lielveikala kafejnīcā un gan jau kaut ko arī nopirks, ja sirds iekāros. Uzmetusi man buču uz vaiga, meita ir projām. Tālis tikai nosaka: “Atā!”
21. nodaļa
Pirmajā septembrī skolā ierodos labā noskaņojumā un ar starojošu dvēseli. To es redzu, skatoties spogulī, to izjūtu noskaņojumā. Vienalga vai uz ilgu laiku vai uz brīdi, bet mans garastāvoklis ir labs. Pat ziedus, liekas, bērni man sadāvina vairāk nekā citiem skolotājiem. Vai nu to esmu nopelnījusi ar iepriekšējā gada darbu, vai arī skolēniem vienkārši patīk smaidīga un bezrūpīga skolotāja. Vēroju no brīvdienām sanākušos savas klases audzēkņus: dažādu ģimeņu atvases, dažādi saģērbti. Daži pa vasaru izstiepušies, citi pieņēmušies svarā, apaļākiem vaigiem. Lai nu kāda bijusi vasara, bet visi labā noskaņojumā.
Arī pedagogi pacilāti, un laikam kolektīva aizcietušies. Pēc nerakstītas tradīcijas pulcējamies pie kopīga pēcpusdienas kafijas galda. Pa vasaru iekrājušies neapsveikti jubilāri.
